- - January 24th, 2013

Tikko pieķēru sevi zvanam san, tak attapos, ka jau vēls.
Gribēju uzraut viņu no laulības gultas ar jautājumu, vai kājām parasti skuj augšas?
Jautājums, protams, smieklīgs,
un , protama lieta, ka kaut kādas beibes jau drošvien ne to vien dara,
bet tas, ka man vispār par kaut ko tādu ienāca prātā iedomāties,
atgādināja, ka es nekad nebūšu no tām meitenēm, kas vakaros, kad izpinušas savas zeltainās bizes
un noglaudījušas svaigi gludināto palagu, paliks zem spilvena lavandas zariņu,
iedegs uz tamborēta deķīša (ragi izlīda) uzstelēto naktslampiņu un uz brīdi pavērs guļamistabas logu,
lai "ienāk svaigs gaiss"
nu un tamlīdzīga huiņa pie manis nenotiek.
Nē nu man uznāk tie tabora periodi, kad visi sildās pie degošu riepu čupas un katram noklīdušam
atrodas silts deķa stūrītis un sātīgas zupas kausiņš, tiek stāstīti stāsti,
noris dažādas mizanscēnas un komūnistisks darbu dalījums visus apvieno-
tas par to mājīguma daļu, un (... ā un starp citu, taim teica, ka pie manis ir ļoti mājīgi un , ka
"visi vienmēr domā, ka tie ir dzīvokļi, kuros tu dzīvo, bet īstenībā tā esi tu pati, kas tos padara mājīgus")
Ā nu ja. Un es jau esmu māja. Visas meitenes ir mājas.
Bet uznāk jau arī "lavandas zariņš un acu krēms" periodi, bet nu bļiiin,
cik tas man īsu laiku turās, tas skaistuma un ēterisko eļļu burbulis.
te pēkšņi - hrjas!- un manu eleganto 1919. gada Burr & Campbell hītu ieskaņo Cockney Rejects
un man pietiek - daloi kumelīšu tēja ar medu!
Gribu dzert, dejot un paust revolucionārus uzskatus vietās,
kur par to var norauties pa purnu.
Jūs ziniet - man īstenībā ir neredzama ruda meita -
viņa jau ir tā trakā.