Savāds rīts un savāds vakars
Dec. 30th, 2012 | 06:37 pm
music: Die Antwoord - I Fink U Freeky
Šorīt mani vairākkārt modināja tubas skaņas. Tā kā mājās pārnācu ap pieciem, tad tikai pavēru acis un caur miegaini samiegtiem plakstiņiem pārmetoši un bargi pazibināju acis uz sapņu tēliem miglainajā istabā. Vēlāk sapratu, ka vaininiece bija mana pakaļa, nevis sapņu tēli.
Tātad, vakars sākās Muklājā. Es saposos tik skaisti kā tās meitenes no žurnālu vākiem, kuras, šķiet, vispār nekad nepalaiž gāzes. Es biju skumja un skaista. Viss mani mēreni garlaikoja, tomēr es biju gana atsaucīga, lai nekļūtu nepieklājīga. Sēdēju Visvalža kabinetā , smēķēju un klausījos izmeklētu mūziku šaurā patīkamu cilvēku lokā. Rokā man bija neliels melns blociņš, kurā ik pa brīdim ierakstīju kaut ko, kam vajadzētu izskaidrot un salikt pa plauktiņiem manu melanholisko nopūtu iemeslus, vai iedvest sapņainu mirdzumu nogurušajās acīs.
Noklausījusies atgadījumu par kādu pircēju, kurš nejauši sastaptajam, pārsteigtajam veikala īpašniekam par neizdarītu pirkumu tik sirsnīgi atvainojies, ka pat sācis taisnojoties, ka sieva saslimusi un tāpēc tā sanācis, nolēmu, ka jābeidz tielēties un jāapliecina dzīvi visā tās pretrunīgajā krāšņumā. Nolēmu sākt ar Visvalža gatavotā īstā tatāru beļaša, kuram vidū savā buljonā sutinātas raudzētas jēra gaļas masa, nogaršošanu. Tas nu būtu par tām tubas skaņām rīta agrumā.
Lai piedod Visvaldis, tomēr es vēl joprojām domāju, ka tradicionālā pelēkā kaķa gaļa belašam ir piemērotāks pildījums. Muklājā gan es savu nostāju atturējos paust, jo visi ar teju reliģisku degsmi kā vienā balsī uzdeva uzvedinošus jautājumus – Garšoja? Garšīgs? Garšo, ja? Finansiālo apstākļu dēļ pat notiesāju visu pasauso tenisa bumbiņas izmēra gaļas kunkuli. Un var būt, ka labi, ka tā, jo minētais ēdiens bija it kā bumba ar laika degli – vakara gaitā tas pamazām pieņēma gāzveida formu un iespējams, ka tieši briestošā trauksmes sajūta apakšējā ķermeņa daļā man vēlāk palīdzēja aiziet īstajā brīdī – un spēja aiziet īstajā brīdī, kā zināms, ir viena no visizsmalcinātākajām mākām.
Kad pārējiem no pēdējiem Muklāja viesiem likās, ka „īstais brīdis aiziet” jau ir pienācis un viņi devās mājās es tikai uzņēmu kursu un ar visu to, ka manā kabatā nebija ne santīma jau pēc aptuveni stundas patīkamā kompānijā ar taksi braucu uz kapitālistiskā nacisma templi „PIENS”.
Tā kā pirms kāpšanas taksometrā visi pasākuma dalībnieki bija ārkārtīgi satuvinājušies, jo ceļi bija apledojuši tā, ka visiem bija jāturās kopā un jākrīt vienam otram virsū, tad iekāpjot braucamajā līksmi paziņoju taksometra šoferim : „Necro-feko-bliss!”
Uz ko viņš, neatraudams skatienu no puiša, kas viņam iesēdās blakus, rāmi atbildēja: „Ir jau pamēģināts...”
Izrādījās, ka blakussēdētājs ir taksista bijušis dzīvokļa biedrs.
Ienākusi Pienā uzreizi ierosināju, ka mēs tagad varētu uzvesties kā Īri, kas atbraukuši dzert uz Latviju apčurā brīvības pieminekli, jo kurš tad uz šito vietu nāks nākamajos 100 gados, tomēr šī ideja neguva atbalstu un labi, ka tā, jo mūzika bija megablāsts!
Tur bija viskautkas par bitches un bling un yo-yo gangsta, vnk nereāli kačāja un tad vēl tādi gotiski ielaidumi ar patosainu vientuļu un pašpietiekamu sieviešu drūmajām vokalīzēm.
Labu laiku dejoju tikai es, bet man jau tas taisni patikās, vecajai ekshibicionistei.
Kad starp visiem tiem jaudīgajiem gabaliem negaidīti sāka skanēt Armstronga un kaut kādas dāmas no džeza vokāla grandiem duets, dejā metās draugs Oto. Mēs neganti līksmi saskatījāmies un pa pusei pa jokam nodejojām pilnīgi graujošu deju, kuras noslēgumā es ielecu Oto rokās kā līgava un viss klubs applaudēja.
Pamazām jau arī visi citi sāka dejot. Pie Die Antwood jau dejoju ar visiem draugiem un paziņām, ar ko atbraucu kopā un ko satiku Pienā un kas vēl nebija aizgājuši un savā draivā mēs bijām vienoti kā 15gadīgi metālisti.
Nu un tad ap pulkstens četriem es sajutu to, ka Visvalža belaša metamorfozes tuvojas izejas pozīcijai. Īsti, kur palikt centrā nebija, tāpēc atvadījos no brīnišķīgās kompānijas un slidoju uz māju pusi. Apledojuma dēļ tas prasīja teju divas stundas, bet slidināšanās jau ir gandrīz kā nūjošana – tāda tizla staigāšana, kas uzlabo fizisko formu un palīdz izvēdināt galvu.
Tātad, vakars sākās Muklājā. Es saposos tik skaisti kā tās meitenes no žurnālu vākiem, kuras, šķiet, vispār nekad nepalaiž gāzes. Es biju skumja un skaista. Viss mani mēreni garlaikoja, tomēr es biju gana atsaucīga, lai nekļūtu nepieklājīga. Sēdēju Visvalža kabinetā , smēķēju un klausījos izmeklētu mūziku šaurā patīkamu cilvēku lokā. Rokā man bija neliels melns blociņš, kurā ik pa brīdim ierakstīju kaut ko, kam vajadzētu izskaidrot un salikt pa plauktiņiem manu melanholisko nopūtu iemeslus, vai iedvest sapņainu mirdzumu nogurušajās acīs.
Noklausījusies atgadījumu par kādu pircēju, kurš nejauši sastaptajam, pārsteigtajam veikala īpašniekam par neizdarītu pirkumu tik sirsnīgi atvainojies, ka pat sācis taisnojoties, ka sieva saslimusi un tāpēc tā sanācis, nolēmu, ka jābeidz tielēties un jāapliecina dzīvi visā tās pretrunīgajā krāšņumā. Nolēmu sākt ar Visvalža gatavotā īstā tatāru beļaša, kuram vidū savā buljonā sutinātas raudzētas jēra gaļas masa, nogaršošanu. Tas nu būtu par tām tubas skaņām rīta agrumā.
Lai piedod Visvaldis, tomēr es vēl joprojām domāju, ka tradicionālā pelēkā kaķa gaļa belašam ir piemērotāks pildījums. Muklājā gan es savu nostāju atturējos paust, jo visi ar teju reliģisku degsmi kā vienā balsī uzdeva uzvedinošus jautājumus – Garšoja? Garšīgs? Garšo, ja? Finansiālo apstākļu dēļ pat notiesāju visu pasauso tenisa bumbiņas izmēra gaļas kunkuli. Un var būt, ka labi, ka tā, jo minētais ēdiens bija it kā bumba ar laika degli – vakara gaitā tas pamazām pieņēma gāzveida formu un iespējams, ka tieši briestošā trauksmes sajūta apakšējā ķermeņa daļā man vēlāk palīdzēja aiziet īstajā brīdī – un spēja aiziet īstajā brīdī, kā zināms, ir viena no visizsmalcinātākajām mākām.
Kad pārējiem no pēdējiem Muklāja viesiem likās, ka „īstais brīdis aiziet” jau ir pienācis un viņi devās mājās es tikai uzņēmu kursu un ar visu to, ka manā kabatā nebija ne santīma jau pēc aptuveni stundas patīkamā kompānijā ar taksi braucu uz kapitālistiskā nacisma templi „PIENS”.
Tā kā pirms kāpšanas taksometrā visi pasākuma dalībnieki bija ārkārtīgi satuvinājušies, jo ceļi bija apledojuši tā, ka visiem bija jāturās kopā un jākrīt vienam otram virsū, tad iekāpjot braucamajā līksmi paziņoju taksometra šoferim : „Necro-feko-bliss!”
Uz ko viņš, neatraudams skatienu no puiša, kas viņam iesēdās blakus, rāmi atbildēja: „Ir jau pamēģināts...”
Izrādījās, ka blakussēdētājs ir taksista bijušis dzīvokļa biedrs.
Ienākusi Pienā uzreizi ierosināju, ka mēs tagad varētu uzvesties kā Īri, kas atbraukuši dzert uz Latviju apčurā brīvības pieminekli, jo kurš tad uz šito vietu nāks nākamajos 100 gados, tomēr šī ideja neguva atbalstu un labi, ka tā, jo mūzika bija megablāsts!
Tur bija viskautkas par bitches un bling un yo-yo gangsta, vnk nereāli kačāja un tad vēl tādi gotiski ielaidumi ar patosainu vientuļu un pašpietiekamu sieviešu drūmajām vokalīzēm.
Labu laiku dejoju tikai es, bet man jau tas taisni patikās, vecajai ekshibicionistei.
Kad starp visiem tiem jaudīgajiem gabaliem negaidīti sāka skanēt Armstronga un kaut kādas dāmas no džeza vokāla grandiem duets, dejā metās draugs Oto. Mēs neganti līksmi saskatījāmies un pa pusei pa jokam nodejojām pilnīgi graujošu deju, kuras noslēgumā es ielecu Oto rokās kā līgava un viss klubs applaudēja.
Pamazām jau arī visi citi sāka dejot. Pie Die Antwood jau dejoju ar visiem draugiem un paziņām, ar ko atbraucu kopā un ko satiku Pienā un kas vēl nebija aizgājuši un savā draivā mēs bijām vienoti kā 15gadīgi metālisti.
Nu un tad ap pulkstens četriem es sajutu to, ka Visvalža belaša metamorfozes tuvojas izejas pozīcijai. Īsti, kur palikt centrā nebija, tāpēc atvadījos no brīnišķīgās kompānijas un slidoju uz māju pusi. Apledojuma dēļ tas prasīja teju divas stundas, bet slidināšanās jau ir gandrīz kā nūjošana – tāda tizla staigāšana, kas uzlabo fizisko formu un palīdz izvēdināt galvu.