- - July 1st, 2012

Timotejs saēdes pankūkas
-Mammu, opiņā!
-Bet Timotej, tu viss esi lipīgs...
-Es... Es esmu arī cilvēks.

Kaut kāda ļaunākā prognoze...
Bezcerīgi smacējoša sajūta.
Nu, tā kā bezspēcība un traks var palikt. Un dusmīgs.
Pilnīgi "why wait another day When a day won't change a thing"

Jāpiemin gan, ka citētās rindas turpinās šādi:

"Please don't ever let me say That again"

Es te drusku parakstīšu tādā apziņas plūsmā. moš vieglāk paliks.
Pirmkārt es gribēj teikt, ka tagad es jūtos kā tāds islama radikālists,
kas iznīcina Timbuktu, jo man beidzies tualetes papīrs un
atslaukos ar JD eksegēzes melnrakstprinējumu.

Aj labi. Iešu drusku atlaisties. Tā labāk būs.

Miers, vienatnība un lēnprātība
...kā es pēc jums ilgojos.

Šorīt sapratu, ka manas dzīves vienīgā nopietnā problēma
ir patstāvīgs un nepārejošs naudas trūkums, kas izceļas no
psiholoģiskas nespējas iziet uz kompromisiem un
ieaudzinātu riebumu pret rutīnas darbu.

Es tiktiešām domāju, ka ja man katru mēnesi dotu daudz naudas,
es būtu ļoti jauks cilvēks un visa pasaule no tā gūtu ievērojamu labumu.

Nopietni apsveru domu ieviest sev nepazīstamus, bagātus un
laimīgu dzīvi nodzīvojušus radus,
kas vecumgalā izslāpuši pēc mantiniekiem.