- - June 29th, 2012

Šodien pirmo reizi sajutu vasaru. Saule sildīja muguru. Vairs jau necerēju.
Uz brīdi atgriezās pilnīgs prieks un miers -
skatījos internetā muļķīgas bildītes un gardi smējos.
Tieši tā mēdz izpausties mana augstākā "mierā ar sevi" pilotāža -
akceptējot un izdzīvojot pašai savu muļķīgumu.
Lepnība ir tas nāves grēks,
kuru diemžēl pati sev neprotu atlaist.

Runājot par grēku - pēdējā laikā cītīgi eju uz baznīcu.
Reti, bet regulāri vecās Ģertrdes baznīcas apmeklējumi sākās jau pasen -
tāpēc, ka tas ir pa ceļam uz "Muklāju".
(Izdomāju pat Dormeo matrača cienīgu reklāmu sēriju "Muklājam" -
čerez baznīcu, čerez ūdeni, čerez kino un čerez džezu,
[tipa: agrāk baznīcu apmeklēju ārkārtīgi reti, bet kopš es sev atklāju "Muklāju"... ])

Timotejs arī bija pamanījis "māju ar pulksteni" -
taču tagad - kopš viņš pirms pāris dienām baznīcā dzirdēja ērģeles -
šī ēka vairs nav pulksteņtornis.
ja altāra puse viņam tīri labi patīk:
- pasēdēsim, mammu!
...
- Nu... iesim?
-Vēl biši jāpagaida.
...
(metot acis pāri plecam, lai tantiņa nedzird, čukstu)
- Nu ejam... es tev bulciņu nopirkšu.

tad ērģeles Timotejs vienkārši dievina- viņš tup uz bazīcas sola nometies ceļos,
apbrīnas nespēkā sabrukušās rociņas atbalstījis uz atzveltnes un godbijīgi iepleš acis
ērģeļu iespaidīgo izmēru un greznuma priekšā.
Viņš pavēršas pret mani un, ierāvis galvu plecos, čukst:
"tīgeres! Miiiuzīgs!" tad ilgi klausās un ar
jūsmīgi-satraukti-pārsteigti mainīgām grimasēm seko skaņdarba attīstībai līdz pat nobeigumam.

Pēc pirmās tikšanās ar ērģelēm, Timotejs ilgi gāja man pie rokas klusēdams,
tad apstājās un stingi noteica: "es biju eņģelis!"
Galīgi apstulbu, bet jau tūliņ apjēdzu, ka "eņģelis" ir vēlviens mēģinājums izteikt vārdu "ērģeles"
un "biju" apzīmē visa veida pieredzes.

Brīnišķīgā instrumenta -"tā kā māja!"- nosaukumu viņam vēlarvien nav izdevies iegaumēt,
tāpēc Timoteja tētim bija ko nobrīnīties, kad mazulis pirms aizmigšanas sūdzējās,
ka šodien baznīcā "tīgeri nedziedāja", jo viņiem "nebija baterijas".

Tiktiešām - lai kā centāmies apvārdot metāliskās stabules
ar pielūgsmes pilniem skatieniem, šodien ērģeles neskanēja.
Toties mēs salīdzinoši veikli tikām līdz "Muklājam", satikām Varnu
un kopīgi gājām uz Ušakova āra kafejnīcu "Egle",
paklausīties kā mans patēvs 30to gadu salona manierē izpilda dažu labu džeza standartu.

Mēs applaudējām cik tik jaudas un drusciņ līksmojām arī par padrūmu panku klaunu,
kurš vazājās apkārt uz ķekatām, šaudījās ar burbuļu pistoli
un meistarīgi izlocīja no garajiem baloniem bērniem visādas lietiņas.

Īpaši man patika kā viens septiņgadīgs zēns skatījās kā balons klauna rokās pārtop,
veidojas un beigu beigās pārvēršās par zobenu.

Tikko puisēns bija satvēris no zila gaisa (pārnestā un tiešā nozīmē) radīto ieroci,
viņa bijīgi sapņainā sejas izteiksme pagaisa un tās vietā uzplauka dzīvīgs šķelmīgums.
Pat nepateicis "paldies", viņš metās jauniegūto rotaļlietu pielietot un priecīgi
zvetēdams mazo māšeli noziedēja atejas virzienā.

Un vēl Timotejs saplēsa manas melnās krelles un ziniet - var būt, ka arī man nevajag viņas.
Pietiek jau ar to, ka uz kakla uzmetušies divi sarkani pleķīši,
tā ka izskatās - mums te voģitsa kaut kādi "Krēslas" fani.
Starp citu - šodien sāku skatīties fantastisku filmu - "Transilvānija" sauc viņu.

Ā. Nu ja. Un es tikai gribēju piebilst,
ka reizēm tiešām nevar zināt, ko cits domā.

Timotejs man tāds aizdomīgi satraukts jautā:
-Iedosi zīmuli?
-Kam tev tagad vajag zīmuli?
-Gribu ēst medu.