- - June 14th, 2012

Mēs ar Bruņurupuci runājām par mīlestību un to,
ka viņa nekad nav pilnīga un tīra, izņemot attiecībās ar Absolūtu.
"Tāpēc", teicu es, "ir tik jauki atrast uz pielijušas ielas mīlestības vēstuli
ar tieši tiem vārdiem, kas tev visvairāk vajadzīgi" ()
Tas ir vēstījums bez vēstures un nākotnes.
Bez cilvēciskās šaubu un ekspektāciju piedevas.
To pastāstījusi, ļoti aptuveni interpretēju Dzejnieka vārdus:
"Tā tīrāka par tevi ir
Tā tīrāka par mani ir
(kaut kas vēl)
Tik sīkas dzirkstis no tās birst
Kas redz to visu, tam jānomirst
Tik sīkas dzirkstis no tās birst un birst"
(Imants Ziedonis, "Gaismas Parāds")
Tad mēs kļuvām domīgi un saruna pamazām izsīka.
Un ko domājies ko ne - šorīt eju es uz darbu
plkst. 07:30, ir maigs rīts, iela klusa, apspīdēta un es esmu laimīga,
ka beidzot varu ieraudzīt brīnišķīgo agruma tīrību.
Netālu no Bērnu Mājas sliekšņa es ieraugu mazu pārlocītu papīrīti -
tādu nobružātu ar zigzagšķērēm apgrieztu maliņu.
Atceroties vakardienas sarunu par Dieva mīlestībs vēstulēm -
nu neko nevaru sev padarīt - ir jāpaceļ.
Paņemu papīrīti (Ak, nē... Tu taču esi lēdija.)
Veru vaļā (... kāda valsts bērnudārza standartizēta māmiņdienas ķēpa?)
atveru un apstājos pārsteigta:
"Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā,
ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs."
Mt. ev. 5:16

Tādi gaismas apstākļi.