hat-man-do, determinācija, salabot
Mar. 25th, 2012 | 12:53 am
Nesen dzirdēju pārmetumu, ka par maz rakstu.
Tādu pārmetumu gan prieks dzirdēt, (značit -lasa)
bet esmu jau arī aizkavējusies izstāstīt par to,
ko noklausījos tramvajā no divu medicīnas studenšu sarunas:
- Klausies, es domāju, ka tās ir muļķības, kad saka,
ka tramvajam nav stūres. Ko tad vadītājs dara, kad sliedes sadalās?
Tā jau laikam rodas tās priekšniecības un klientu nedeterminētās
un nemotivētās uzņemšanas tantes poliklīnikās un citās medicīnai tuvu
stāvošās iestādēs, kurās pieņem darbā ar nepabeigtu medicīnisko izglītību.
Un Timoteja eksistenciālo secinājumu pirms aizmigšanas
gribēju jums izstāstīt.
Guļ, tātad, mazulis tāds samiegojies un saka:
"Saplīsa tilts, saplīsa vilciens..."
Tad nopūšās un tā apņēmīgi:
"Salabošu tiltu salabošu vilcienu, salabošu lampu,
salabošu mammu, salabošu zvaigznītes..."
Pagriežās pret mani, noglauda muguru pāris reizes
ar tādu garu ķepiņu lēnītēm un saka:
"Guli, mammsi. Guli!" Un aizmieg.
Bet šodien esmu izaudzinājusi raksturu.
Nekur negāju (nu ja, nu ja - nedzēru), tik cepu, žarīju un
māju tā izkārtoju un iztīrīju, ka taisni vai
švīkst gaiss.
Un jā. Noskatījos Mean Streets. Forma Skorsēzem pārsteidzoši
jaunvilnīga (ne vien formāli, bet arī nobeiguma pēkšņums un
atvērtība bija Vivre Sa Vie blieziena cienīgi)
un frīkaini brīva - viena no pirmajām Skorsēzes filmām,
laikam. (Jā- ir, ir. Apskatījos.)
Ārprātā baudāms tas (iespējams, vietām arī budžeta lāpīšanas radītais)
nepieradinātums/rokraksta neviendabīgums.
Ļoti patika redzēt pavisam jaunu Robertu De Niro, kurš, kā jau vienmēr,
bija perfekts savā lomā un vēl arī šaaausmīiigi smuks
(vēl šausmīgāk ne kā parasti).
Vot, noskatījos, un atcerējos Miller's Crossing.
Tur tieši arī gangstera dignity /достоинство līnija ieturēta,
tikai tur tā bija tāda mistiski dūmakaina un nedaudz baisa,
bet šeit - piesātināta ar jokainām situācijām un neveiklībām.
Vienvārdsakot, Mean Streets ir drusku kā Miller's Crossing bez izvēles traģisma.
Šķiet, ka tieši abu filmu galveno varoņu izvēles skiet/neskriet
pakaļ vēja nopūstai cepurei nosaka filmu
dažādo ievirzi un stilistiku, lai arī žanri un tēmas sakrīt.
Visādā gadījumā tas, ka es biju redzējusi vienu,
man lika padomāt citādi par otru.
Ilustratīvi man liekas šie divi momenti:
Mean Streets.
Vecais gangsteris sarunājās kafejnicā ar jauno,
jaunajam draugs trinās ap durvīm, kaut ko vicinās.
Vecais gangsteris tā rāmi paceļ galvu un
pilnīgā neizpratnē jautā:
"Can't he see we're talking?"
A jaunais - "ekskjūz mī" u.t.t. un skrien no viena pie otra.
Millers crossing.
Verna: What're you chewin' over?
Tom: Dream I had once. I was walkin' in the woods,
I don't know why. Wind came up and blew me hat off.
Verna: And you chased it, right? You ran and ran,
finally caught up to it and you picked it up.
But it wasn't a hat anymore and it changed into
something else, something wonderful.
Tom: Nah, it stayed a hat and no,
I didn't chase it. Nothing more foolish than a
man chasin' his hat.
Tādu pārmetumu gan prieks dzirdēt, (značit -lasa)
bet esmu jau arī aizkavējusies izstāstīt par to,
ko noklausījos tramvajā no divu medicīnas studenšu sarunas:
- Klausies, es domāju, ka tās ir muļķības, kad saka,
ka tramvajam nav stūres. Ko tad vadītājs dara, kad sliedes sadalās?
Tā jau laikam rodas tās priekšniecības un klientu nedeterminētās
un nemotivētās uzņemšanas tantes poliklīnikās un citās medicīnai tuvu
stāvošās iestādēs, kurās pieņem darbā ar nepabeigtu medicīnisko izglītību.
Un Timoteja eksistenciālo secinājumu pirms aizmigšanas
gribēju jums izstāstīt.
Guļ, tātad, mazulis tāds samiegojies un saka:
"Saplīsa tilts, saplīsa vilciens..."
Tad nopūšās un tā apņēmīgi:
"Salabošu tiltu salabošu vilcienu, salabošu lampu,
salabošu mammu, salabošu zvaigznītes..."
Pagriežās pret mani, noglauda muguru pāris reizes
ar tādu garu ķepiņu lēnītēm un saka:
"Guli, mammsi. Guli!" Un aizmieg.
Bet šodien esmu izaudzinājusi raksturu.
Nekur negāju (nu ja, nu ja - nedzēru), tik cepu, žarīju un
māju tā izkārtoju un iztīrīju, ka taisni vai
švīkst gaiss.
Un jā. Noskatījos Mean Streets. Forma Skorsēzem pārsteidzoši
jaunvilnīga (ne vien formāli, bet arī nobeiguma pēkšņums un
atvērtība bija Vivre Sa Vie blieziena cienīgi)
un frīkaini brīva - viena no pirmajām Skorsēzes filmām,
laikam. (Jā- ir, ir. Apskatījos.)
Ārprātā baudāms tas (iespējams, vietām arī budžeta lāpīšanas radītais)
nepieradinātums/rokraksta neviendabīgums.
Ļoti patika redzēt pavisam jaunu Robertu De Niro, kurš, kā jau vienmēr,
bija perfekts savā lomā un vēl arī šaaausmīiigi smuks
(vēl šausmīgāk ne kā parasti).
Vot, noskatījos, un atcerējos Miller's Crossing.
Tur tieši arī gangstera dignity /достоинство līnija ieturēta,
tikai tur tā bija tāda mistiski dūmakaina un nedaudz baisa,
bet šeit - piesātināta ar jokainām situācijām un neveiklībām.
Vienvārdsakot, Mean Streets ir drusku kā Miller's Crossing bez izvēles traģisma.
Šķiet, ka tieši abu filmu galveno varoņu izvēles skiet/neskriet
pakaļ vēja nopūstai cepurei nosaka filmu
dažādo ievirzi un stilistiku, lai arī žanri un tēmas sakrīt.
Visādā gadījumā tas, ka es biju redzējusi vienu,
man lika padomāt citādi par otru.
Ilustratīvi man liekas šie divi momenti:
Mean Streets.
Vecais gangsteris sarunājās kafejnicā ar jauno,
jaunajam draugs trinās ap durvīm, kaut ko vicinās.
Vecais gangsteris tā rāmi paceļ galvu un
pilnīgā neizpratnē jautā:
"Can't he see we're talking?"
A jaunais - "ekskjūz mī" u.t.t. un skrien no viena pie otra.
Millers crossing.
Verna: What're you chewin' over?
Tom: Dream I had once. I was walkin' in the woods,
I don't know why. Wind came up and blew me hat off.
Verna: And you chased it, right? You ran and ran,
finally caught up to it and you picked it up.
But it wasn't a hat anymore and it changed into
something else, something wonderful.
Tom: Nah, it stayed a hat and no,
I didn't chase it. Nothing more foolish than a
man chasin' his hat.