I spy with my little eye
Feb. 1st, 2012 | 08:22 pm
music: Tony Bass - Gina (Lollobrigida)
A jūs ziniet, cik orgazmātiska pieredze ir lasīt Morisa Merlo-Pontī "Acs un gars"?
Tie francūži jau man vienmēr galvu jauc.
Nav tā kā tur kaut kāds Kants vai Heidegers -
t.i. ņem un saprindzinies līdz pēdējai smadzeņu šūnai un tad, kad tāda sajūta,
ka smadzenes sāk čurkstēt kā ola uz pannas
un acis no pārmetošas bolīšanās uz grūti aptveramiem terminiem sāk sūrstēt,
tā ir diezgan droša zīme, ka drīz jau pieleks.
Tikai jāsasprindzinās vēl mazliet.
Un tad pēkšņi tāds atvieglojums un prieks kā pakakājušam bērnam.
Viss sakrīt. Sanāk. Līmējās kopā.
A bet tie pēdējo gs. francūžu domātāji, ko esmu (pa)lasījusi
ir tik viegli un brīvi, ka es taisni vai sarkstu un bālēju un slēpju seju lindrakos.
Nē nu labi - daiļliteratūra tur... dzeja, ziniet, bet filosofija, semiotika.
Visa tā racionālā gifņa.
Tur tāds lirisms ir nepieredzēta lieta, pie kuras grūti pierast.
Lasīt kaut ko tādu pēc visas tās Grieķijas un Vācijas
(fragmentāri - ļeņivij ļubiķeļ, stuģent, no ņe speciaļist, vsjo taki),
ir kā noskatīties četrus Terminatorus pēc kārtas un tad mēģināt iebraukt kaut kādā Godārā.
Nu kā var būt tik dzīva un romantiska analīze?
Pēc Freida tad sanāk, ka Francūži jau ir ģenitālajā stadijā pēc apmierinājuma veida,
ko sniedz viņu domātāju darbi, savukārt vācieši vēl uzkavējas anālajā.
Tas sakrīt arī ar interesanto faktu, ka "stiprākie" lamuvārdi šajās valstīs
centrējās ap attiecīgajā fiksācijā esošo daļu.
(Nerunājot par LV, kur vēl arvien var apvainoties par "dabūsi pa muti!".
Nu labi - tā jau gan tāda muldēšana.)
Ja mani novērojumi nav kļūdaini, tad jau strādāt par grāmatvedi Francijā
varētu būt varen jutekliska pieredze. Hehe.
Pag. Kāpēc es to visu rakstu?
Ā. Nu ja. Runājot par lamuvārdiem...
To Pontī grāmatu nemaz nevaru pabeigt lasīt, jo mamma man viņu kā vakar atņēma,
tā nav atdevusi, jo mēģina ar vecajām,labajām biheivioristu metodēm atmācīt no tā,
ka es hare-rāma-hare-hare cienīgā intervālā skandinu aizliegto abreviatūru "LOL".
certtttttttttttttttttttttttttttttttttttt
Tie francūži jau man vienmēr galvu jauc.
Nav tā kā tur kaut kāds Kants vai Heidegers -
t.i. ņem un saprindzinies līdz pēdējai smadzeņu šūnai un tad, kad tāda sajūta,
ka smadzenes sāk čurkstēt kā ola uz pannas
un acis no pārmetošas bolīšanās uz grūti aptveramiem terminiem sāk sūrstēt,
tā ir diezgan droša zīme, ka drīz jau pieleks.
Tikai jāsasprindzinās vēl mazliet.
Un tad pēkšņi tāds atvieglojums un prieks kā pakakājušam bērnam.
Viss sakrīt. Sanāk. Līmējās kopā.
A bet tie pēdējo gs. francūžu domātāji, ko esmu (pa)lasījusi
ir tik viegli un brīvi, ka es taisni vai sarkstu un bālēju un slēpju seju lindrakos.
Nē nu labi - daiļliteratūra tur... dzeja, ziniet, bet filosofija, semiotika.
Visa tā racionālā gifņa.
Tur tāds lirisms ir nepieredzēta lieta, pie kuras grūti pierast.
Lasīt kaut ko tādu pēc visas tās Grieķijas un Vācijas
(fragmentāri - ļeņivij ļubiķeļ, stuģent, no ņe speciaļist, vsjo taki),
ir kā noskatīties četrus Terminatorus pēc kārtas un tad mēģināt iebraukt kaut kādā Godārā.
Nu kā var būt tik dzīva un romantiska analīze?
Pēc Freida tad sanāk, ka Francūži jau ir ģenitālajā stadijā pēc apmierinājuma veida,
ko sniedz viņu domātāju darbi, savukārt vācieši vēl uzkavējas anālajā.
Tas sakrīt arī ar interesanto faktu, ka "stiprākie" lamuvārdi šajās valstīs
centrējās ap attiecīgajā fiksācijā esošo daļu.
(Nerunājot par LV, kur vēl arvien var apvainoties par "dabūsi pa muti!".
Nu labi - tā jau gan tāda muldēšana.)
Ja mani novērojumi nav kļūdaini, tad jau strādāt par grāmatvedi Francijā
varētu būt varen jutekliska pieredze. Hehe.
Pag. Kāpēc es to visu rakstu?
Ā. Nu ja. Runājot par lamuvārdiem...
To Pontī grāmatu nemaz nevaru pabeigt lasīt, jo mamma man viņu kā vakar atņēma,
tā nav atdevusi, jo mēģina ar vecajām,labajām biheivioristu metodēm atmācīt no tā,
ka es hare-rāma-hare-hare cienīgā intervālā skandinu aizliegto abreviatūru "LOL".
certtttttttttttttttttttttttttttttttttttt