- - January 26th, 2012

"Bet, kad ticība ir nākusi,
tad audzinātājai nav vairs varas pār mums."
/Pāvila vēstule Galatiešiem 3:25/

Pārnācu no Atālam veltītā koncerta TB.
Laba vēlētāju bija tik daudz, ka uz viena grīdas
kvadrātmetra saspiedušies sēdēja/stāvēja vidēji pieci.
Aptuveni šādās proporcijās: 1 hipijs (jebkura dzimuma), 1 frīks (jebkura dzimuma)
divas meitenes, vai zēni ar pielūgsmes pilnām acīm un viena nostaļģijas pārņemta kundze.
Viss pārējais, cik dzirdēju, bija komiski vai ļoooti viduvēji, bet
kad dziedāja Anta Enģele, tad arī visas lūgšanas un labās domas
ar vienu rāvienu tika aizrautas pie adresāta.
Vismaz manī, šo trīs dziesmu laikā, tika pilnīgi aktivizētas
visas pastkastītes uzturēšanas funkcijas - sākot no izsūtīšanas
un beidzot ar atkritnes satura dzēšanu.
Nekad nebiju apraudājusies tik cieši saspiedusies kopā ar svešiem cilvēkiem.
Tik sirsnīgi un uzstājīgi asaras nebija lijušas kopš reizes,
kad manas elsas draudēja izjaukt Japānas vēstnieka svinīgo uzrunu
imperatora dzimšanas dienas pasākuma atklāšanā.
Viņš toreiz runāja par sakuras ziedēšanu izpostītajā uzlecošās saules zemē.