- - January 1st, 2012

Nekad neejiet uz modelu agentūru, kas ir 2 st zem mums,
jo jaungada ceļojumu mēs pabeidzām tikko taisni tur.
Uz divana dejas laika imitējot dzimumaktu.

K vēl tur. Ar visu dejas karstumā saplēsto žaketi.
(Kā tagad (atnāca, atnāca) uzzināju, esot tur jautājuši viņam modeļi:
"Vai tu te strādā?" Bet šis: "Nē. Es te dzīvoju.")

(Ielūgti nebijām, ja kas)

Vakars sākās Takā. Karnevāls "Alise Brīnumzemē".
Jūs smiesieties, bet es tā arī biju vienīgā Alise.
Un vispār - es vienīgā biju brīnumzemes tēlā.
(Ap desmitiem - pirmo reizi, kad tur bijām
vispār kādi 10 vidē neiederīgi biznesa ļaudis vien tur bija.)

BET, kad izgājām uzsmēķēt, es paskatījos logā un sapratu,
ka šis ir "dream-come-true" - scenogrāfija perfekta !
(Zinājāt, ka tas mans senais sapnis - Alises Brīnumzemē karnevāls?)

Ko es ieraudziju?

* Blāvu atspīdumu - sevi gotiskas Alises tēlā - kupla melna samta kleita, strīpainas reitūzenes,
melnas acis, sarkanas lūpas. (Nabaga bērns!)
* Lielu ar roku zīmētu plakātu ar bērnišķīgi liektiem burtiem. "Karnevāls - Alise Brīnumzemē"
* Spokainu disko gaismiņu apspīdētas kāršu virtenes, kas stiepjās pāri telpai sadalot
preskartona griestus vēderainos četrstūros.
* Pie sienām piestiprinātus groteskus un neproporcionālus life-size Alises Brīnumzemē varoņu attēlus.
(Ar biezu markeri uzvilkti uz plāna balta papīra, tad vietām pakrāsoti ar krāsainajiem zīmuļem.)

Atmosfēra kaut kāda tāda Film-Noir - it kā murgā redzētā kultūras namā.
Vai šausmu filmā, kuras darbība norisinās bērnudārzā.

Vienvārdsakot - viss ko var vēlēties karnevālā - apstākļi ideāli, lai ielektu truša alā,
bet pilnīgi skaidrs, ka "nobody is coming".

Jaungandu sagaidīju pamatīgi kliedzot un sargoties no 1. pasaules kara lodēm.

tas notika pie trīsstūrainas scary egles saeimas apkaimē.

Bet pirms visa šī un pat pirms Takas, bijām pie varnas, kurai bija palaimējies dabūt īsto mocarellu,
(to, kas no ūdenssbifeļiem)kuru ar garšīgu muti notiesājām.
Tad cepām piparkūkas no varnas pēc ulmaņlaiku receptes gatavotās IDEĀLĀS mīklas
(tur tauki, iesala ekstrakts, medus, 10 dažādas garšvielas jāliek)

Vienā idilliskā brīdī varna nevainīgi uzjautāja:
"Kādus dažus krāniņus jau arī būs jāuztaisa?"
Es, protama lieta, ar sajūsmu ķēros pie darba.
(Taisnības labad gan jāatzīst, ka k sanāca labāki krāniņi.)

Pēc brīža patēvs, kuram kājas vēl nestrādā pēc operācijas,
ienāca virtuvē ar savu staiguli (vīriešu dzimtē)
un varna metās vinam (kautrajam vīram, kurš tagad nespēj aizbēgt)
norādīt uz interesantajām piparkūku formām.
Es uzreizi taisnojos: "bet tu pati teici, ka jāuztaisa kāds krāniņš."

Nu protams, ka varnas izteika par krāniņiem izrādījās
antieifēmisms nevisai glītajai piparkūku formītei "sēne".

Nu neko. Bet krāniņi sanāca "pa pirmo", tikai visi salūza pirms nonāca pie adresātiem,
jo es aizmirsu, ka tie ir k somā un lecu un lecu tik viņam (un viņa somai) virsū.

00:00 iestājās kopā ar Rupuci, irru_pirru, oto un viņa normālo draudzeni.

Šāda apkopošanās notika spontāni, jo garāmejot ieraudzījām viņu logā ilgotās sejas.

(Pirms uzkāpām sagaidīt, kamēr saģērbsies irra & co ar paukšķināmajām rūguma pudelēm,
liela pūļa vidū lepni kliedzu "Gaypower! Mēs geji, esam tik daudzi !"
Visa Tērbatas iela uz mirkli sastinga pēkšņā pašvērtējošā skatienu Dzenā.
Esmu gandrīz droša, ka daudzi sev tobrīd jautāja
"Kurp īsti es eju? (Vai nejauši neesmu kļuvis par geju?)"
tad mēs ātri noslēpāmies trepēs, lai no nedabūtu pa purnu no geju nīdējiem - pidariem.

Pēc brīža, kad ar šampanieša glāzēm rokās vālējām uz Vecrīgas pusi,
jautājumu "Kurp es eju" nācās uzdot sev pašai,
jo es attapos milzīga, apmāta, mērķtiecīga bara vidū.
Tas bija tik pidarīgi, ka steigšus gribējās paslēpties zem varavīksnes,
iekāpt skapī, apskaut vienradzi un aizbultēt durvis.

Tāpēc, es - sev raksturīgā manierē - darīju pavisam pretējo.
Piemēram, strādāju par Bruņurupuča "labo roku" mēģinot realizēt
viņa izteikto vēlmi "būt tuvāk tautai". To es darīju aicinot pidarus izklīst,
lai viņi neaizšķērsotu Bruņurupuča ceļu "pie tautas".


Kad bijām sagaidījuši Janvāri pie trīsstūrainas scary egles saeimas apkaimē,
aši skrējām prom no pēc sēra dvakojošā Mordoras mijkrēšļa,
kurš brīžiem tiecās pārvērsties par 1. pasaules kara uzlidojumu.

Kad bijām veiksmīgi atšaudījušies no "pretiniekiem", atklājām,
ka esam pazaudējuši biedrus.
Nesaskumām, bet tūdaļ devāmies uz Gauju, kurā, zinājām, ka jabūt Dievam
(Tā viņš rakstīja twitter.(Nez. Var jau būt, ka feikais profils.))

Nezinu par Dievu, bet kad pirmāk gājām garām Gaujai,
tad no tās iznāca pilsone Buša, lai ieaicinātu uz ļoti īpašu pus-slēgto vakaru.
Sajūsmināta manīju, ka pasākumu apmeklēt atnācis arī bārmenis,
kuru ieraugot galvā sāk skanēt šitā dziesma.
Var jau būt, ka Tas arī ir Viņš.
Jebkurā gadienā kaut kādā mistiskā veidā sajūsma, kuru biju paudusi,
praida ceļā satiktajai k māsīcai jau tenkas veidā bija aizceļojusi līdz cēlonim -
t.b. tam puisim kuru ieraugot galvā sāk skanēt šitā dziesma.
Savukārt "kluso telefonu" rezultātā mesidžs bija pārvērties līdz nepazišanai:
es esot teikusi, ka "Dievs kaut kā ne tā uzvedās" un "tas kaut kā saistīts ar viņu".
Nabags bija aizbēdzis. Dievs dod nodzīvot kaut vienu dienu kādu neaizskarot!


Lai nu kā satikām Gaujā to pašu k māsīcu un viņas glīto puisi,
kurš vienmēr solās kaut kādu grāmatu lasījis (nezin, nezin).
Tur bija vēl cilvēki drusku rāmi un ģimenīgi. Un mēs visi zvanījām mammām.
Gadījās, ka uzvilku galvā Timoteja apakšbikses, kuras nejauši bij paķērušās līdzi.
Buša tūdaļ sāka stāstīt, ka smadzenes ir viserogēnākā zona.
Neatlika nekas cits kā paziņot "In France they wear no underpants!",
raut nost jauko cepurīti un dzert šampanieti no pudeles kakliņa.
Kad sāku jau plēst traukus, tad sāka likties, ka pienācis laiks doties.
Un tā mēs arī darījām.

Aizgājām atkal uz karnevālu, kurā tā arī nekas nenotika.
Izņemot mūs.

Un tad ienesāmies Muklājā, ku mūs īpaši negaidīja, jo visi izskatījās jau noguruši.
Brīnišķīgā Berta vēl ielēja mums pa špicglāzītei īstas kandžas,
kas garšoja pilnīgi pēc tīra vaska.
Es nospēru pāris izcilas zosu aknu pastētes maizītes no beigtā svētku galda
un mēs devāmies uz māju pusi...

kur tad arī iekļuvām modeļu aģentūras valgos.

Un šajā vietā var sākt stāstu lasīt no sākuma.
Jo katris zina to, ka kāda ir tā jaungada nakts
- tāds arī ir viss nākamais gads.