- - December 8th, 2011

Pirmkārt jau - apsveicu ar pirmo "sniegu"!
Dzīve jau rožaināka taisās. Ar visiem ērkšķiem tas rožainums, protams, bet,
kā jau zināms "Ērkšķi ir tāpēc, lai mēs būtu droši, ka rozes tiešām ir īstas."
(Citēts no: Vēstules starp debesīm un elli, Doroteja Kīla - Martini)

Šo grāmatu tikko izlasīju.

Ienācu savas skolas atpūtas telpā, domāju - nu tik parunāšos ar jauniešiem,
bet visi sēž un lasa kaut ko cītīgi, viens tur pat stūrī atplīsis.
Nu. Ko darīt!? Uzvārīju tējiņu, paņēmu arī grāmatiņu.

Kā atvēru grāmatiņu, tā tur arī nosēdēju savas stundas trīs ar pāris steidzīgām pīppauzēm.
Es jums saku - tādas grāmatas, kurām nejauši uzduries, viņas pašas ir tevi atradušas.
Īstajā laikā atnākušas. Vismaz manā dzīvē tā notiek - un ne ar grāmatām vien.

To labi ilustrē manas dzīves jaunais slogans, kuru no nemanītas aizlavīšanās aizmirstībā,
ar līksmu uzgavilēšanu, izcēla san sirdsāķītis.

Tātad, esmu atnākusi ciemos, rakājos pa elegantu jūgendstila kumodi.
san - Ko tu meklē?
Kashadura - Es nemeklēju. Es atrodu.

Sajūtas šī gada nogalē, salīdzinoši ar pāris iepriekšējajiem gadiem, ir iedvesmojošas -
tādas, kā Larss fon Trīrs teica vienā intervijā -
"Esmu pārvarējis depresiju un domāju, ka melanholija ir depresijas gaišā puse,
melanholija ir depresijas dāvana."