Baltās gaismas sanitārs.
Nov. 2nd, 2011 | 11:28 am
Uz Doma baznīcu vairs neiešu. Pirmos divus klučus eņģeļu balsu pavadījumā biju spiesta domāt par inkvizīciju,
jo sasodīto kēslu dēļ mugura gandrīz pārlūza. Uz trešo gab. pārvarēju kautrību un uzstellēju kājas uz priekšējās solu rindas
- tad bij drusku cilvēcīgāk. Masovņiks iedvesa tīrās šaušalas. Vēl minūtes 3 pirms koncerta sākuma mana pamatskolas klasesbiedrene -
blondā siržu lauzēja - muti bantītē saņēmusi defilēja gar solu rindām, acīmredzami noturējusi baznīcas sānu eju par modesskati.
Tuvu novietoto solu rindās man priekšā sēdēja kantains onkulītis, kurš tik stipri dzīvoja līdzi, ka viņa starojums bija drusku uzmācīgs.
Dažreiz bija jāaizver acis, lai nebūtu jāskatās uz viņa valzirgam līdzīgo nopūtu un grēku nožēlnieka sakņupušības pazemīgo plakstu pacelšanas asaraino dinamiku.
Var jau būt, ka arī viņam gluži vienkārši nebija ērti sēdēt.
Vēl vienu daļu koncerta pavadīju iekšējā dialogā par to vai TIK maziem bērniem kā tam-tur zīdainim un šitam-te toddleram, vajadzētu apmeklēt koncertus,
kuros tik nozīmīgs "pregnant silence" pirms nākamā skaņdarba.
Tomēr jāatzīst, ka par spīti visiem šitiem faktoriem tik dikti vīlusies kā Bjorkas koncertā tomēr nebiju. (Tas gan bija dizāsters.)
Mūzika bija izvēlēta krietni vien atšķirīga no tā ko biju gaidījusi - tā bija ļoti maiga un trausla un nemaz ne tik ļoti sirdi plosoša, kā vecāki skaņdarbi.
"Devītā viļņa efekts", ar ko man Perts visvairāk saistās, nebija izmantots pārpārēm, bet prisudstvul.
(Nu tā sajūta, ka pār klausītāju galvām gāžās milzīgs majestātisks vilnis no kura neizbēgt.)
Un, lai gan koncerts sagādāja daudzus diskomfortīgus momentus, mani pārsteidza ļoti gaišā un pacilājošā pēcgarša ko tas atstāja.
Izpildījums bija nevainojms, cik savā (ne)kompetencē esmu tiesīga spriest.
Un jā. Tā bija labu labā "sanitārā diena".
Rokas vairs netrīc un domas ir skaidras, lai gan tagad nav viegls laiks.
jo sasodīto kēslu dēļ mugura gandrīz pārlūza. Uz trešo gab. pārvarēju kautrību un uzstellēju kājas uz priekšējās solu rindas
- tad bij drusku cilvēcīgāk. Masovņiks iedvesa tīrās šaušalas. Vēl minūtes 3 pirms koncerta sākuma mana pamatskolas klasesbiedrene -
blondā siržu lauzēja - muti bantītē saņēmusi defilēja gar solu rindām, acīmredzami noturējusi baznīcas sānu eju par modesskati.
Tuvu novietoto solu rindās man priekšā sēdēja kantains onkulītis, kurš tik stipri dzīvoja līdzi, ka viņa starojums bija drusku uzmācīgs.
Dažreiz bija jāaizver acis, lai nebūtu jāskatās uz viņa valzirgam līdzīgo nopūtu un grēku nožēlnieka sakņupušības pazemīgo plakstu pacelšanas asaraino dinamiku.
Var jau būt, ka arī viņam gluži vienkārši nebija ērti sēdēt.
Vēl vienu daļu koncerta pavadīju iekšējā dialogā par to vai TIK maziem bērniem kā tam-tur zīdainim un šitam-te toddleram, vajadzētu apmeklēt koncertus,
kuros tik nozīmīgs "pregnant silence" pirms nākamā skaņdarba.
Tomēr jāatzīst, ka par spīti visiem šitiem faktoriem tik dikti vīlusies kā Bjorkas koncertā tomēr nebiju. (Tas gan bija dizāsters.)
Mūzika bija izvēlēta krietni vien atšķirīga no tā ko biju gaidījusi - tā bija ļoti maiga un trausla un nemaz ne tik ļoti sirdi plosoša, kā vecāki skaņdarbi.
"Devītā viļņa efekts", ar ko man Perts visvairāk saistās, nebija izmantots pārpārēm, bet prisudstvul.
(Nu tā sajūta, ka pār klausītāju galvām gāžās milzīgs majestātisks vilnis no kura neizbēgt.)
Un, lai gan koncerts sagādāja daudzus diskomfortīgus momentus, mani pārsteidza ļoti gaišā un pacilājošā pēcgarša ko tas atstāja.
Izpildījums bija nevainojms, cik savā (ne)kompetencē esmu tiesīga spriest.
Un jā. Tā bija labu labā "sanitārā diena".
Rokas vairs netrīc un domas ir skaidras, lai gan tagad nav viegls laiks.