Я здесь был.
Sep. 18th, 2011 | 02:13 am
Man ir tā, ka notiek daudz kas interesants.
Esmu no cibas satikusi Fjoklu, simamuru un jedritvai.
(Oj piedodiet, ka pazudu- gribēju tikai apskatīt pēdējā minētā kļikuhas pareizrakstību un aizlasījos.)
Gribās drusku palielītes, ka nav iedvesmas, jo mana tagadne pārāk piepildīta un daudzslāņaina, lai pietrūktu retrospekcijas subjektīvā šarma. Bet vai tas nebūs melots,
jo ko tad te daru? Ā... Lielos taču. Lielos.
Turpinu, tātad:
Lasu tādu grāmatiņu "Water for elephants". Rāda kino tāda paša nosaukuma filmu. Vispār jau man nepatīk aktuālas lietas (ja vien tās nav hipsteru brilles, vai adidas sporta bikses) un es mēdzu apzināti aiz savas indīgās pūļus nīstošās dabas atturēties no visādas kārdinošas huiņas.
Bet šorez gadījās tā: tikko beidzās (arī gluži nejauši māsas pagultē uzostā) brīnišķīgā lasāmviela un maņas vēl bija gluži sakairinātas no tās patērēšanas (un arī ieilgušās saaukstēšanās), kad irra_pirra (kuras katra kustība manā uztverē ir teju Menedžmenta vadīta) pasniedza man ("Es jau tāpat angliski nelasu. Mamma atrada viesnīcā, var būt tev noder...") šo gabalu.
Iesākumā biju tāda skeptiska, lauzos pati ar sevi (popsa un tā), bet nu ir jau man tā mīla uz cirku pārāk liela (Tikai parādiet bārdainu dāmu un "sveiki!") lai es varētu atturēties no ieskatīšanās stāstā par cirka dzīvi, pat tad ja tas solās būt atšķaidīts ar "patiesu mīlestību", vai kaut ko tamlīdzīgu. Stāsts burvīgs un aizraujošs...
... es tiešām labprāt palielītos vēl ar viskautko, bet nupat gadījās tā, ka aizskrēju fiksi pārbaudīt vienu vārdu (iepriekš stāstītā sakarā) iekš google translate experimentālās laboratorijas un pēc analīžu rezultātu noskaidrošanas mani sagrāba tāds pārsteigums un aizrautība, ka nācās par to iekarināt mušiņu citā tīkla galā (fb).
Tā cibas rakstāmlaiks ir naktī ievilcies, ka Carā jau atvēzējies ar pamatīgu manifestu gaida, kad varēs nonest man jumtu.
Lai pasteidzinātu gulētiešanas procesa uzsākšanu, nāksies vienkārši atzīties, ka gribu ielocīt šitās lielās sc grāmatas stūrīti, vai pierakstīt kaut ko uz malas (Kā to sauc?), lai Jūs manat, ka arī es piedalos.
(Un es labprāt lasu ko jūs rakstat (īpaši daži) un priecājos.)
Atcerējos!- "marginālijas"- tā to sauc, kad uz lappušu malām viskas pierakstīts grūti salasāms un patīkams.
Nu jā. Šķiet, ka pamazām attālinos no pieturas, kurā varu vien piefiksēt "Я здесь был", un tuvojos tai pieturai, kurā roka mēdz paslīdēt, lai papildinātu ierastās piezīmes uzšņāpjot to, kas izskatās pēc riteņbraucēja un rīmējas ar vārdu, kura nozīme ir "malu atzīmes", tāpēc tālāk rakstīt laikam gan nav lielas nozīmes.
Jāiet gulēt. Bet - paldies! Jautri bija.
Esmu no cibas satikusi Fjoklu, simamuru un jedritvai.
(Oj piedodiet, ka pazudu- gribēju tikai apskatīt pēdējā minētā kļikuhas pareizrakstību un aizlasījos.)
Gribās drusku palielītes, ka nav iedvesmas, jo mana tagadne pārāk piepildīta un daudzslāņaina, lai pietrūktu retrospekcijas subjektīvā šarma. Bet vai tas nebūs melots,
jo ko tad te daru? Ā... Lielos taču. Lielos.
Turpinu, tātad:
Lasu tādu grāmatiņu "Water for elephants". Rāda kino tāda paša nosaukuma filmu. Vispār jau man nepatīk aktuālas lietas (ja vien tās nav hipsteru brilles, vai adidas sporta bikses) un es mēdzu apzināti aiz savas indīgās pūļus nīstošās dabas atturēties no visādas kārdinošas huiņas.
Bet šorez gadījās tā: tikko beidzās (arī gluži nejauši māsas pagultē uzostā) brīnišķīgā lasāmviela un maņas vēl bija gluži sakairinātas no tās patērēšanas (un arī ieilgušās saaukstēšanās), kad irra_pirra (kuras katra kustība manā uztverē ir teju Menedžmenta vadīta) pasniedza man ("Es jau tāpat angliski nelasu. Mamma atrada viesnīcā, var būt tev noder...") šo gabalu.
Iesākumā biju tāda skeptiska, lauzos pati ar sevi (popsa un tā), bet nu ir jau man tā mīla uz cirku pārāk liela (Tikai parādiet bārdainu dāmu un "sveiki!") lai es varētu atturēties no ieskatīšanās stāstā par cirka dzīvi, pat tad ja tas solās būt atšķaidīts ar "patiesu mīlestību", vai kaut ko tamlīdzīgu. Stāsts burvīgs un aizraujošs...
... es tiešām labprāt palielītos vēl ar viskautko, bet nupat gadījās tā, ka aizskrēju fiksi pārbaudīt vienu vārdu (iepriekš stāstītā sakarā) iekš google translate experimentālās laboratorijas un pēc analīžu rezultātu noskaidrošanas mani sagrāba tāds pārsteigums un aizrautība, ka nācās par to iekarināt mušiņu citā tīkla galā (fb).
Tā cibas rakstāmlaiks ir naktī ievilcies, ka Carā jau atvēzējies ar pamatīgu manifestu gaida, kad varēs nonest man jumtu.
Lai pasteidzinātu gulētiešanas procesa uzsākšanu, nāksies vienkārši atzīties, ka gribu ielocīt šitās lielās sc grāmatas stūrīti, vai pierakstīt kaut ko uz malas (Kā to sauc?), lai Jūs manat, ka arī es piedalos.
(Un es labprāt lasu ko jūs rakstat (īpaši daži) un priecājos.)
Atcerējos!- "marginālijas"- tā to sauc, kad uz lappušu malām viskas pierakstīts grūti salasāms un patīkams.
Nu jā. Šķiet, ka pamazām attālinos no pieturas, kurā varu vien piefiksēt "Я здесь был", un tuvojos tai pieturai, kurā roka mēdz paslīdēt, lai papildinātu ierastās piezīmes uzšņāpjot to, kas izskatās pēc riteņbraucēja un rīmējas ar vārdu, kura nozīme ir "malu atzīmes", tāpēc tālāk rakstīt laikam gan nav lielas nozīmes.
Jāiet gulēt. Bet - paldies! Jautri bija.