Gruzijas atskaite final
Mar. 31st, 2011 | 11:53 pm
Kamēr vēl atceros.
Atvadas no Karamana un saimes stipri ieilga. Šoferis pacietīgi gaidīja pie villas vārtiem, kamēr Karamans solīja gaidīt ciemos mūsu bērnus un bērnu bērnus septiņos augumos un viņa bagātība runājot sāka vairoties daloties.
Beigu beigās jaunā vīna pilnas aizbraucām līdz Tbilisi, kur satikām Beso. Viņš ir kinorežisors un pasniedzējs universitātē. Pirms padomju laikiem viņa ģimenei piederējusi visa māja - tagad Beso pieder tikai neliels dzīvoklis. Deviņdesmitajos nabadzības spiests, viņš pārdevis arī visas antīkās mēbeles. Toties dzīvoklis pilns ar lieliskām grāmatām, no balkona paverās krāšņš skats uz pretējās mājas kaimiņu sadzīvi un uz raibi apdzīvoto Pirosmani ielu.
Lai nokļūtu mazajā piepildītas vientulības un labi pavadīta laika apsildītajā dzīvoklī, ir jāiet caur veļas piekarinātu pagalmu, jākāpj pa šķībām koka trepēm lai nokļūtu garā balkonveidīgā telpā, kura vairākiem iemītniekiem (kuri sadzirdējuši soļus un svešu valodu, steigšus pabāž purniņus durvīs) kopīga. Te kaudzē sakrauti katli, plīts un visādi dīvaini krāmi. Un tad beidzot - atslēdzot itin viegli uzlaužamas vasarnīcas tipa durvis- var nonākt apartamentos.
Beso papļāpāja ar mums kādu stundiņu un atstāja pats savu dzīvokli, lai nakšņotu citur (priekš viņa pietrūka vietas). Situācija bija tāda, ka nekas nebija sarunāts un nakšņošana Tbilisi bija pilnīgi ekspromta ideja, tādēļ tas, ka Beso mums laipni sagaidīja, pabaroja un nākamajā dienā pat izveda nelielā ekskursijā bija negaidīti jauki.
Pirms gulētiešanas izpīpējām kādas simts cigaretes (Kā jau Gruzijā pieņemts). Tad palasīju Meraba Mamardešvili (ceru, ka uzrakstīju pareizi) grāmatu- lekciju pierakstu apkopojumu, kurā viņš par "Zudušo laiku meklējot" runā. Bija ļoti interesants viena vakara romāns ar šo grāmatu, kura man trāpījās īstajā laikā. (Var būt satiksimies vēl kaut kur Kasablankā.) Pie tam sajūta bija aizraujoša arī dēļ tuvuma, ko teksts, iespējams, pieredzējis saskarē (fiziskā) ar tā autoru. (Beso bija tuvs Mamardešvili draugs.)
Nākamajā rītā Beso mūs izvadāja pa pilsētu un aizveda ieēst hačapuri. Redzējām daudz ko ievērības cienīgu, bet te man jāatzīst, ka neesmu lielu ceļošanas tempu izbaudītāja, tāpēc biju priecīga, kad nobeidzot skrējienu piestājām uzpīpēt (atkal jau) un es- ieraut dienišķo Nimesilu, jo biju saaukstējusies. Tas, kas no skrējiena visvairāk palika atmiņā ir milzīgais greznais pamestais kinoteātris Apollo (viens no retajiem kinoteātriem, kurš arī celts šādam mērķim), kurā ielauzāmies. Interjers atgādināja blokbāstera Titanic nogrimušā klāja ainas. Pietrūka tikai ūdens, bet viss pārējais bija- milzu spoguļi, lauskas, vinjetes un arkas, izkaisītas biļetes, deju zāles, balkoni. (var apskatīt san bildēs)
Kad Beso aizgāja uz filmēšanu un mēs palikām vienas Tbilisi, pilsēta vairs nešķita tik mīlīga - putniem bija ligzdas, zvēriem- alas, tikai mums nebija kur nolikt sēžamvietas.
Tā nu mēs vilkāmies un maldījāmies meklējot, kur iedzert kārtīga noturēta vīna glāzi un notriekt pēdējās Gruzīnu naudiņas. Beidzās viss ar to, ka mēs pārgurušas piestājām stupido- turisto kafejnīcā, kura mūs ievilināja ar džezīgām skaņām.
Noklausījāmies savdabīgu džeza priekšnesumu, kurā īpaši izcēlās līksmais bundzinieks- pionieris un soliste, kura dziedāja garlaicīgi, lai neteiktu vairāk, taču izskatījās visnotaļ interesanti.
Pirmkārt jau, viņai līdzi bija atnākusi atbalsta grupa - divas spēcīgas sievietes vīrišķīgos apģērbos, ar kurām viņa dziedot koķeti samiedzās un sasmaidījās. Diezgan izklaidējoša bija arī viņas maniere pievērt acis un saldi smaidot izjusti šūpot retiem saviņķelētiem brūniem makaroniem līdzīgi frizēto galvu melodijas ritmā tā it kā viņa tikko būtu nodziedājusi tēmu kā Pegija Lī, nevis vaisli nobubinājusi tekstu mikrafonā, kurš satverts dūrē it kā viņa gatavotos dziedāt trash-metāla solo, nevis džeza tradīciju.
Notiesājām savus pacietos tūristu šašlikus un nezincik autentiskās, taču garšīgās piedevas un atgriezāmies Beso dzīvoklī, lai paņemtu mantas un atpūstos, taču mājokļa saimnieks mūs jau gaidīja ar pēc darba steigā sadabūtām uzkodām un izsmalcinātu vīnu. Piesēdām "na darošku", papļāpājām un ar vienu aci paskatījāmies nelielu melnbaltu TV ar Beso komentāriem par notiekošo Gruzijā, jaunākajiem izklaides raidījumiem un redzamajiem cilvēkiem. Tāds info uz atvadām.
Atvadas no Karamana un saimes stipri ieilga. Šoferis pacietīgi gaidīja pie villas vārtiem, kamēr Karamans solīja gaidīt ciemos mūsu bērnus un bērnu bērnus septiņos augumos un viņa bagātība runājot sāka vairoties daloties.
Beigu beigās jaunā vīna pilnas aizbraucām līdz Tbilisi, kur satikām Beso. Viņš ir kinorežisors un pasniedzējs universitātē. Pirms padomju laikiem viņa ģimenei piederējusi visa māja - tagad Beso pieder tikai neliels dzīvoklis. Deviņdesmitajos nabadzības spiests, viņš pārdevis arī visas antīkās mēbeles. Toties dzīvoklis pilns ar lieliskām grāmatām, no balkona paverās krāšņš skats uz pretējās mājas kaimiņu sadzīvi un uz raibi apdzīvoto Pirosmani ielu.
Lai nokļūtu mazajā piepildītas vientulības un labi pavadīta laika apsildītajā dzīvoklī, ir jāiet caur veļas piekarinātu pagalmu, jākāpj pa šķībām koka trepēm lai nokļūtu garā balkonveidīgā telpā, kura vairākiem iemītniekiem (kuri sadzirdējuši soļus un svešu valodu, steigšus pabāž purniņus durvīs) kopīga. Te kaudzē sakrauti katli, plīts un visādi dīvaini krāmi. Un tad beidzot - atslēdzot itin viegli uzlaužamas vasarnīcas tipa durvis- var nonākt apartamentos.
Beso papļāpāja ar mums kādu stundiņu un atstāja pats savu dzīvokli, lai nakšņotu citur (priekš viņa pietrūka vietas). Situācija bija tāda, ka nekas nebija sarunāts un nakšņošana Tbilisi bija pilnīgi ekspromta ideja, tādēļ tas, ka Beso mums laipni sagaidīja, pabaroja un nākamajā dienā pat izveda nelielā ekskursijā bija negaidīti jauki.
Pirms gulētiešanas izpīpējām kādas simts cigaretes (Kā jau Gruzijā pieņemts). Tad palasīju Meraba Mamardešvili (ceru, ka uzrakstīju pareizi) grāmatu- lekciju pierakstu apkopojumu, kurā viņš par "Zudušo laiku meklējot" runā. Bija ļoti interesants viena vakara romāns ar šo grāmatu, kura man trāpījās īstajā laikā. (Var būt satiksimies vēl kaut kur Kasablankā.) Pie tam sajūta bija aizraujoša arī dēļ tuvuma, ko teksts, iespējams, pieredzējis saskarē (fiziskā) ar tā autoru. (Beso bija tuvs Mamardešvili draugs.)
Nākamajā rītā Beso mūs izvadāja pa pilsētu un aizveda ieēst hačapuri. Redzējām daudz ko ievērības cienīgu, bet te man jāatzīst, ka neesmu lielu ceļošanas tempu izbaudītāja, tāpēc biju priecīga, kad nobeidzot skrējienu piestājām uzpīpēt (atkal jau) un es- ieraut dienišķo Nimesilu, jo biju saaukstējusies. Tas, kas no skrējiena visvairāk palika atmiņā ir milzīgais greznais pamestais kinoteātris Apollo (viens no retajiem kinoteātriem, kurš arī celts šādam mērķim), kurā ielauzāmies. Interjers atgādināja blokbāstera Titanic nogrimušā klāja ainas. Pietrūka tikai ūdens, bet viss pārējais bija- milzu spoguļi, lauskas, vinjetes un arkas, izkaisītas biļetes, deju zāles, balkoni. (var apskatīt san bildēs)
Kad Beso aizgāja uz filmēšanu un mēs palikām vienas Tbilisi, pilsēta vairs nešķita tik mīlīga - putniem bija ligzdas, zvēriem- alas, tikai mums nebija kur nolikt sēžamvietas.
Tā nu mēs vilkāmies un maldījāmies meklējot, kur iedzert kārtīga noturēta vīna glāzi un notriekt pēdējās Gruzīnu naudiņas. Beidzās viss ar to, ka mēs pārgurušas piestājām stupido- turisto kafejnīcā, kura mūs ievilināja ar džezīgām skaņām.
Noklausījāmies savdabīgu džeza priekšnesumu, kurā īpaši izcēlās līksmais bundzinieks- pionieris un soliste, kura dziedāja garlaicīgi, lai neteiktu vairāk, taču izskatījās visnotaļ interesanti.
Pirmkārt jau, viņai līdzi bija atnākusi atbalsta grupa - divas spēcīgas sievietes vīrišķīgos apģērbos, ar kurām viņa dziedot koķeti samiedzās un sasmaidījās. Diezgan izklaidējoša bija arī viņas maniere pievērt acis un saldi smaidot izjusti šūpot retiem saviņķelētiem brūniem makaroniem līdzīgi frizēto galvu melodijas ritmā tā it kā viņa tikko būtu nodziedājusi tēmu kā Pegija Lī, nevis vaisli nobubinājusi tekstu mikrafonā, kurš satverts dūrē it kā viņa gatavotos dziedāt trash-metāla solo, nevis džeza tradīciju.
Notiesājām savus pacietos tūristu šašlikus un nezincik autentiskās, taču garšīgās piedevas un atgriezāmies Beso dzīvoklī, lai paņemtu mantas un atpūstos, taču mājokļa saimnieks mūs jau gaidīja ar pēc darba steigā sadabūtām uzkodām un izsmalcinātu vīnu. Piesēdām "na darošku", papļāpājām un ar vienu aci paskatījāmies nelielu melnbaltu TV ar Beso komentāriem par notiekošo Gruzijā, jaunākajiem izklaides raidījumiem un redzamajiem cilvēkiem. Tāds info uz atvadām.