Nasing spešal, Leego leego
Jun. 22nd, 2010 | 11:11 pm
Kad man šķita, ka daudzi cilvēki ir bezemocionāli citplanētiešu sūtņi, tad nežēlībai tomēr bija vismaz kaut kāds izskaidrojums.
Ciemojāmies pie Animāļa un viņa k-ndzes, kad K no sestā stāva loga pamanīja, ka aiz garāžas noslēpies jaunietis ar koka nūju rokā un acīmredzams, ka gaida kādu. Un tur jau aiz stūra tuvojās jaunietis iegrimis sarunā, acīmredzot, ar tā pirmā līdzzinātāju. Nu un tad, kad šie bija pietuvojušies, tad džeks ar nūju izleca no aizsega un sāka blietēt to nabadziņu. Pāris sekundes un tas ar nūju laidās lapās. Upuris laikam stipri savainoja roku, bet kopumā šķita itin ņiprs. Tikko atčohnījās no pārsteiguma tā skrēja bandītam pakaļ.
Kāda jēga un morāle šim stāstam- nav nekādas poņas.
Bet nepatīkami tāpat.
Tagad skatos Breaking Bad. Reāli esmu uzsēdusies. Nu bet šausmīgi aizraujoši un, kas man ļoti svarīgi- nezūd ticamības moments.
Nevaru ciest acīmredzamas loģikas kļūdas, vai nepārtrauktas nejaušu sakritību rindas. Njebivaet potomu shto bitj njemozjet.
Un tad tie jāņi. Vai es viņus vispār gribu? Nezinu. vai apkārt nepūs viena vienīga pjanka un mēs ar Timotiņu nebūsim vientuļi? nezinu.
Nu var būt tādus īsteni tautiskus Jāņus ar sirdsskaidru hipiju bariņu, skriešanu rasā un etnogrāfiski precīzu dziedājumu elementiem es (un Timotejs) pieciestu un pat izbaudītu, bet vai tādi maz vairs ir sastopami? Nizin nizin. Vai tādi pienākas šitādam vecam pagānam kā es? Jā! Un Timotejam pavisam noteikti. Rakstot pēdējo rindu es atkal nonācu sprostā starp divām pretrunīgām savas personības šķautnēm- wannabekristietību un wannabekabalismu. Jo viens apgalvo, ka mums nepienākas nekas - viss ir dāvana, bet otrs - ka mums pienākas viss. (labi gan, ka es šito pierakstīju, jo tikai tā, laikam, var saprast cik tas ir liels sviests!)
Vienvārdsakot; Līgo, Līgo!
Nosviniet jauki, avatāri!
Ciemojāmies pie Animāļa un viņa k-ndzes, kad K no sestā stāva loga pamanīja, ka aiz garāžas noslēpies jaunietis ar koka nūju rokā un acīmredzams, ka gaida kādu. Un tur jau aiz stūra tuvojās jaunietis iegrimis sarunā, acīmredzot, ar tā pirmā līdzzinātāju. Nu un tad, kad šie bija pietuvojušies, tad džeks ar nūju izleca no aizsega un sāka blietēt to nabadziņu. Pāris sekundes un tas ar nūju laidās lapās. Upuris laikam stipri savainoja roku, bet kopumā šķita itin ņiprs. Tikko atčohnījās no pārsteiguma tā skrēja bandītam pakaļ.
Kāda jēga un morāle šim stāstam- nav nekādas poņas.
Bet nepatīkami tāpat.
Tagad skatos Breaking Bad. Reāli esmu uzsēdusies. Nu bet šausmīgi aizraujoši un, kas man ļoti svarīgi- nezūd ticamības moments.
Nevaru ciest acīmredzamas loģikas kļūdas, vai nepārtrauktas nejaušu sakritību rindas. Njebivaet potomu shto bitj njemozjet.
Un tad tie jāņi. Vai es viņus vispār gribu? Nezinu. vai apkārt nepūs viena vienīga pjanka un mēs ar Timotiņu nebūsim vientuļi? nezinu.
Nu var būt tādus īsteni tautiskus Jāņus ar sirdsskaidru hipiju bariņu, skriešanu rasā un etnogrāfiski precīzu dziedājumu elementiem es (un Timotejs) pieciestu un pat izbaudītu, bet vai tādi maz vairs ir sastopami? Nizin nizin. Vai tādi pienākas šitādam vecam pagānam kā es? Jā! Un Timotejam pavisam noteikti. Rakstot pēdējo rindu es atkal nonācu sprostā starp divām pretrunīgām savas personības šķautnēm- wannabekristietību un wannabekabalismu. Jo viens apgalvo, ka mums nepienākas nekas - viss ir dāvana, bet otrs - ka mums pienākas viss. (labi gan, ka es šito pierakstīju, jo tikai tā, laikam, var saprast cik tas ir liels sviests!)
Vienvārdsakot; Līgo, Līgo!
Nosviniet jauki, avatāri!