- - February 7th, 2010

Timtejs beidzot iemiga un es sāku rakstīt, ko es domāju par tiem, kas iet citu pēdās. Nu es brīnījos par to, ka kaut kur prātā aizķēries tas motīvs vēlarvien, ka "Kobēns taču bija heroīnķis", vai arī "Prusts visu dzīvi nodzīvoja mīlēdams savu māti kā sievieti", vai "Billija Holideja bija protitūta" un tad brīnos, cik labprāt mēs pie sevis tā nodomājam un darām vislielākās muļķības. "svētā vientiesībā" piemetam žagarus sārtam.

Tā bija un pēkšņi sajutu, ka istaba pieplūdusi ar savādu saldenu smaržu- mazliet pēc rozēm, pēc sandala, pēc meža ugunskura. Mazliet sabijos (pēc aprakstiem zinot, ka šāda salda smarža pavada visādas tur svēto parādīšnās un atklāsmju padarīšanas) apskatījos, vai stigmas nesāk vērties, bet nē.

Šajā dienā es daudz domāju par savām abām rokām un par to cik daudz tās viena par otru zina. Par to, ka tās vada pretējas smadzeņu puslodes un, ka tas ir ļoti labi, ja abas strādā kaut kādās mistiskās proporcijās, kuras viena otrai nespēj norādīt. Mielavs propagandē tvredzību, kad tik priecīgi auro "Vai labo, vai kreiso, abas divas neparko." Tāpat kā Prāta Vētra "Vārdi nerunā mūs, mēs tos liekam pie vietas" (jū never nou)

nu lūk un tad es pieceļos un apskaidrojusies nedaudz ceļos un skatos kamīnā. Un protams. Dūmi nāk iekšā un garšīgi gruzd selgas cepumu paciņa. O, ( Santa simplicitas! )

Please don't let me be misunderstood

Sāpes ir realitāte.
Realitāte nav patiesība.
Patiesībā sāpju nav.

Ko tad teikt sērojošam? Patiesību.