Šis un tas no uzmanīguma dienas
Dec. 6th, 2009 | 12:29 am
Mitrēvica izstāde Mākslas telpā vakar man šķita superīga. Ne tikai tāpēc, ka es izdzēru divas glāzes atklāšanai netipiski laba sarkanvīna. Tur bija tā;
Kad tu ienāc iekšā telpā un ieraugi kaut kādus vadus, bļodas un viss izskatās pēc kaut kādas kaudzes, nejauši pamestiem instrumentiem un neapzināta bardaka, tu apmulsti un klusi kaut kas klauvējās pie saprāta durvīm un pēkšņi vienā brīdī aiz tāda tieva atmiņu striķīša atrauj vaļā simboliskās domāšanas lodziņu un tas ir tā- vienubrīd tu esi te un tad jau tur. Planos paralelos- kā saucās tā Ursulas le Gvinas grāmata, kuru neesmu lasījusi, arī tāpēc, ka nemaz nemāku spāniski.
Esmu pārgurusi tā, ka knapi turos kopā, bet man ļoti gribējās tieši šodien uzcept siera kūku pēc Marinas fantastiskās receptes. Rīt būs tirdziņš un uz to mēs nesīsim šokolādes vulkānu. Bet tur jau šefs ir san. Tam jābūt siltam.
Es jums pateikšu, ka es vakar pamodos septiņos no rīta un man ļoti gribējās ierakstīt sviesta cibā: "Man kājā ļoti kož blusa un es nevaru tāpēc aizmigt." Es neatceros kā precīzi es par to domāju, bet zinu, ka tā bija ilgstoša apcere. Sākumā par to, vai tas ir tiešām ļoti svarīgi tieši tagad celties un rakstīt, pēcāk tās bija skumīgas pārdomas par to, ka es nekad nevaru ierakstīt īsu ierakstu ar pāris daudznozīmīgiem vārdiem. Pēdējo reizi, kad to izdarīju, tad drīz jau pēc tam to izdzēsu. (Tur bija rakstīts; tagad ir pavisam slikti.)
Pēc brīnišķīgās Mitrēvica izstādes apmeklējuma aizgājām ar san un Timotiņu tālāk uz Leļļu Mākslas Muzeju, kur Kaspars ar Bērnu Rītu spēlēja metālmākslas izstādes atklāšanā. Tas, kas bija visskaistāk bija Timotiņš, kurš sākumā gulēja mirkšķinādams savas opusuma ačteles un ausījās, tad mēs aizgājām un sēdējām pretī Kaspara setam un Timotiņš pētīja Kasparu un Maksi un Šiklovu, kā viņi spēlē, cik piesardzīgi veido skaņu musturi un viņš bija tik uzmanīgs un dziļi ieklausījies un ieskatījies. Un san čukstus teica- pie šitā drīkst apgulties? Un tas taču tieši ir vislabāk! Viņa klausījās un pēc tam teica- tas bija tik forši un tā mierīgi. Un acis viņai bija tādas lielas un spīdīgas kā opija pīpētāju zābakbirstītes.
Vakardiena bija uzmanīguma diena. Jo mēs ar Timoteju skatījāmies bļodā, kurā pilēja ūdens un ventilātors uz mums vējoja siltu gaisa pūsmu un tur satikās gan atmiņas no laukiem, kur biju bērnībā, gan nākotnes gaidas par mieru, vasaru un baskājainu puisīti pie lielas ūdens bļodas nojumē ar vēja zvaniem.
Kad tu ienāc iekšā telpā un ieraugi kaut kādus vadus, bļodas un viss izskatās pēc kaut kādas kaudzes, nejauši pamestiem instrumentiem un neapzināta bardaka, tu apmulsti un klusi kaut kas klauvējās pie saprāta durvīm un pēkšņi vienā brīdī aiz tāda tieva atmiņu striķīša atrauj vaļā simboliskās domāšanas lodziņu un tas ir tā- vienubrīd tu esi te un tad jau tur. Planos paralelos- kā saucās tā Ursulas le Gvinas grāmata, kuru neesmu lasījusi, arī tāpēc, ka nemaz nemāku spāniski.
Esmu pārgurusi tā, ka knapi turos kopā, bet man ļoti gribējās tieši šodien uzcept siera kūku pēc Marinas fantastiskās receptes. Rīt būs tirdziņš un uz to mēs nesīsim šokolādes vulkānu. Bet tur jau šefs ir san. Tam jābūt siltam.
Es jums pateikšu, ka es vakar pamodos septiņos no rīta un man ļoti gribējās ierakstīt sviesta cibā: "Man kājā ļoti kož blusa un es nevaru tāpēc aizmigt." Es neatceros kā precīzi es par to domāju, bet zinu, ka tā bija ilgstoša apcere. Sākumā par to, vai tas ir tiešām ļoti svarīgi tieši tagad celties un rakstīt, pēcāk tās bija skumīgas pārdomas par to, ka es nekad nevaru ierakstīt īsu ierakstu ar pāris daudznozīmīgiem vārdiem. Pēdējo reizi, kad to izdarīju, tad drīz jau pēc tam to izdzēsu. (Tur bija rakstīts; tagad ir pavisam slikti.)
Pēc brīnišķīgās Mitrēvica izstādes apmeklējuma aizgājām ar san un Timotiņu tālāk uz Leļļu Mākslas Muzeju, kur Kaspars ar Bērnu Rītu spēlēja metālmākslas izstādes atklāšanā. Tas, kas bija visskaistāk bija Timotiņš, kurš sākumā gulēja mirkšķinādams savas opusuma ačteles un ausījās, tad mēs aizgājām un sēdējām pretī Kaspara setam un Timotiņš pētīja Kasparu un Maksi un Šiklovu, kā viņi spēlē, cik piesardzīgi veido skaņu musturi un viņš bija tik uzmanīgs un dziļi ieklausījies un ieskatījies. Un san čukstus teica- pie šitā drīkst apgulties? Un tas taču tieši ir vislabāk! Viņa klausījās un pēc tam teica- tas bija tik forši un tā mierīgi. Un acis viņai bija tādas lielas un spīdīgas kā opija pīpētāju zābakbirstītes.
Vakardiena bija uzmanīguma diena. Jo mēs ar Timoteju skatījāmies bļodā, kurā pilēja ūdens un ventilātors uz mums vējoja siltu gaisa pūsmu un tur satikās gan atmiņas no laukiem, kur biju bērnībā, gan nākotnes gaidas par mieru, vasaru un baskājainu puisīti pie lielas ūdens bļodas nojumē ar vēja zvaniem.