Par zemenēm un sniegu.
Nov. 30th, 2009 | 02:11 am
Kādreiz es dzīvoju Pērnavas ielā 67-1. Tur bija milzīgs pagalms. Sadalīts uz pusēm ar drāšu žogu.
Mūsu mājas pusē pagalma daļa bija zaļāka un mājīgāka, bez iebraucamajiem ceļiem, ar dažām ābelēm, cidonijām, ceriņiem.
Tur bija vairāki šķūnīši un vienā pusē kaut kādas nelielas garāžas mugurējā siena no lieliem baltiem ķieģeļiem. Pa vienas ābeles zariem diezgan viegli varēja uzkāpt uz garāžas melnā ruberoīda jumta. Karstās dienās jumts sāka nedaudz smaržot pēc dzelzceļa un ar plikām kājām pa to bija tā kā asi staigāt, bet ja bija īpaši karsts, tad jumts kļuva pat mazliet tāds kā staipīgs. Uz ši jumta dažreiz gulēja Kaspars, aizmidzis pēc nakts darbā un gaidīja mani. Dažreiz, ja mani nebija sagaidījis, varēja atrast vietā, kur viņš gulējis, izbirušu naudu. par to es dažreiz tad gāju nopirkt saldējumu.
Par pagalma otru pusi es tagad nestāstīšu, lai arī tur bija Lielā kastaņa, elfu dārzs un sērīgais balkons. Ilze ar kurmja ķepiņas auskaru un vēl šis tas. Arī Deniss, kurš man iesvieda ar akmeni pa galvu.
Nu bet ziemā, tātad, Kaspars atnāca pie manis un pieklauvēja pie loga un priecīgs sauca ārā. Es tad izkāpu un mēs būvējām no sniega kūku un viņš bija tāds satraukts, vai viss izdosies.
Es pat nesapratu, kas, bet tad uzzināju- Līdzi viņš bija paņēmis zemeņu ievārījumu. Mēs to pārlējām kūkai un tā bija gatava.
To tad varēja ēst. Tas bija tik vienkārši.
Mūsu mājas pusē pagalma daļa bija zaļāka un mājīgāka, bez iebraucamajiem ceļiem, ar dažām ābelēm, cidonijām, ceriņiem.
Tur bija vairāki šķūnīši un vienā pusē kaut kādas nelielas garāžas mugurējā siena no lieliem baltiem ķieģeļiem. Pa vienas ābeles zariem diezgan viegli varēja uzkāpt uz garāžas melnā ruberoīda jumta. Karstās dienās jumts sāka nedaudz smaržot pēc dzelzceļa un ar plikām kājām pa to bija tā kā asi staigāt, bet ja bija īpaši karsts, tad jumts kļuva pat mazliet tāds kā staipīgs. Uz ši jumta dažreiz gulēja Kaspars, aizmidzis pēc nakts darbā un gaidīja mani. Dažreiz, ja mani nebija sagaidījis, varēja atrast vietā, kur viņš gulējis, izbirušu naudu. par to es dažreiz tad gāju nopirkt saldējumu.
Par pagalma otru pusi es tagad nestāstīšu, lai arī tur bija Lielā kastaņa, elfu dārzs un sērīgais balkons. Ilze ar kurmja ķepiņas auskaru un vēl šis tas. Arī Deniss, kurš man iesvieda ar akmeni pa galvu.
Nu bet ziemā, tātad, Kaspars atnāca pie manis un pieklauvēja pie loga un priecīgs sauca ārā. Es tad izkāpu un mēs būvējām no sniega kūku un viņš bija tāds satraukts, vai viss izdosies.
Es pat nesapratu, kas, bet tad uzzināju- Līdzi viņš bija paņēmis zemeņu ievārījumu. Mēs to pārlējām kūkai un tā bija gatava.
To tad varēja ēst. Tas bija tik vienkārši.