lielais nogurums
Nov. 17th, 2009 | 12:41 am
Dažas lietas, par kurām šodien domāju:
ka reizēm cilvēki tevi provocē pateikt to, ko paši nevar saņemties sev atzīt un tad, kad dabūjuši no manis to, ko zina, ka vajadzētu gribēt (bet negrib), vaino mani, apbižojas.
vienvārdsakot- neko nevar saprast no tā, ko es uzrakstīju. man daudz parādi skolā nav laika tos kārtot, jo nav naudas, lielas bailes un pizģec nāk.
Ļoti grūti mammām (un tētiem) ir tas, ka nevar sabrukt kā tāda mēslu čupa un nu jau, kad brīžiem gribas kā kaķītim rasbainieka profila bildītē kliegt, tad vēl jāsmaida un jāvelk uz alu visādas lupatiņas un jātic pavasarim.
Visi cilvēki staigā ar saviem lileiem bēdu kamoliem un sargā savas smirdīgās vientulības. Kopā, kopā viss kļūst labāk. A varbūt arī nē. un kā lai to saprot, ka pat vecāki mēdz atriebties saviem bērniem? Kur tad citur meklēt uzticību. un vai es arī tā darīšu?
gribētos pabeigt uz gaišas nots. Bet man notis nepatīk. Mans patēvs mīl notis, bet Pavarotti vispār tās nepazina. Un es arī negribu zināt. Un ko tas līdz, ja zini notis, bet Patrīcija lieto heroīnu un nekad vairs neatgriezīsies, jo viņai nav kāpēc.
Stulbeņi.bieži vien stulbeņi ir nevis tie stulbākie, bet bieži vien tieši pat otrādi.
Un vēl visas tās spekulācijas ir tik grūti pārdzīvot, kad kāda maza sieniņa atkal laberintā ir apkritusi un nestāstiet man, ka laika nav narkomāni jobanie.
Ir laiks. Ir. Nav šeit paradīze pat ja mēs visi ielienam muklājā, vai dzeltenajā zemūdenē, bet tāpēc jau nevajag noliegt visu.
Tas ir tā, kā sievietei pasaka: es jums palīdzēšu ratiņus uznest 5tajā stāvā un viņa: "Nē paldies! Nākamreiz jūs te nebūsiet un man pašai būs jānes!"
Muļķe! Bet bija taču viņš tur un piedāvāja!
ka reizēm cilvēki tevi provocē pateikt to, ko paši nevar saņemties sev atzīt un tad, kad dabūjuši no manis to, ko zina, ka vajadzētu gribēt (bet negrib), vaino mani, apbižojas.
vienvārdsakot- neko nevar saprast no tā, ko es uzrakstīju. man daudz parādi skolā nav laika tos kārtot, jo nav naudas, lielas bailes un pizģec nāk.
Ļoti grūti mammām (un tētiem) ir tas, ka nevar sabrukt kā tāda mēslu čupa un nu jau, kad brīžiem gribas kā kaķītim rasbainieka profila bildītē kliegt, tad vēl jāsmaida un jāvelk uz alu visādas lupatiņas un jātic pavasarim.
Visi cilvēki staigā ar saviem lileiem bēdu kamoliem un sargā savas smirdīgās vientulības. Kopā, kopā viss kļūst labāk. A varbūt arī nē. un kā lai to saprot, ka pat vecāki mēdz atriebties saviem bērniem? Kur tad citur meklēt uzticību. un vai es arī tā darīšu?
gribētos pabeigt uz gaišas nots. Bet man notis nepatīk. Mans patēvs mīl notis, bet Pavarotti vispār tās nepazina. Un es arī negribu zināt. Un ko tas līdz, ja zini notis, bet Patrīcija lieto heroīnu un nekad vairs neatgriezīsies, jo viņai nav kāpēc.
Stulbeņi.bieži vien stulbeņi ir nevis tie stulbākie, bet bieži vien tieši pat otrādi.
Un vēl visas tās spekulācijas ir tik grūti pārdzīvot, kad kāda maza sieniņa atkal laberintā ir apkritusi un nestāstiet man, ka laika nav narkomāni jobanie.
Ir laiks. Ir. Nav šeit paradīze pat ja mēs visi ielienam muklājā, vai dzeltenajā zemūdenē, bet tāpēc jau nevajag noliegt visu.
Tas ir tā, kā sievietei pasaka: es jums palīdzēšu ratiņus uznest 5tajā stāvā un viņa: "Nē paldies! Nākamreiz jūs te nebūsiet un man pašai būs jānes!"
Muļķe! Bet bija taču viņš tur un piedāvāja!