Peace duki
Oct. 19th, 2008 | 07:20 pm
Atkal jauki, ka San atlicināja brīdi no savas jaunās un laimīgās dzīves, lai aizvestu konservētkāru grūtnieci uz laukiem.
Tur es iepazinos ar brīnišķīgo un viedo San tanti, trako un asprātīgo tantes vīru Albertu, kurš ir krievietis, dzer šņabi kafijas vietā jau no paša rīta un 70 gadu vecumā vēl imejet tik biezus matus, ka, kā san tante saka "na dvuh bab hvatjet".
Mēs izgatavojām tomātus želejā, (Tagad es to māku!) pa ceļam klausoties tantes un Alberta kulinārajos strīdos, tad izgatavojām improvizētu lečo variantu. (un pa to starpu vēl 2reiz garšīgi paēdām ar visu saldo ēdienu komplektā)
Tad, kad tomāti bij pasterizēti un lečo burkas aizskrūvētas, mēs ar San devāmies pārlūkot dārzu.
Cidonijas jau bija izbeigušās, bet vīnogas te pēkšņās lietus šaltīs un vējā, te saules atspīdumā uz dzeltenajām lapām rotājās lieliem violetiem ķekariem. Nosalušām rokām, bet laimīgas salasījām pa spainītim. Aizgājām pie "Tremo" ābeles (āboli izskatās ne visai pārliecinoši, bet ir ļoooti garšīgi un dzidri) un nolasījām pēdējos ābolus, kuri bija tik gatavi, ka sāni ira vaļā no pieskāriena.
Kad San vecmāmiņa ienāca uz pusdienām, ciemos ienāca arī Musjka- veca kundzīte, kura aiz gara laika izdomā visādus "plāniņus".
Tagad viņa grib uz pansionātu, kurā no rīta baro ar austerēm. Un katru reizi no San vecmāmiņas viņa atvadās asarodama un bučodamās, jo "nevar tak zināt vai vairs redzēsies." A San vecmāmiņa pārvietojās pieturēdamās pie ķeblīša, apsēžās kaut kur un skatās tādām apaļām, naivām acīm tā kā 5 gadīgs bērns. Un klausīdamās "Musjkas traģēdijās" šūpo biezajās zeķubiksēs un reitūzenēs ieģērbtās kājeles. Reizēm ierunājās tādā mīkstā, klusā balstiņā, pārsvarā, lai piedāvātu savu krēslu, vai apjautātos, vai netraucē. Nevar īsti zināt ne cik daudz viņa dzird, ne cik tieši saprot.
Es domāju, ka visu viņa dzird un saprot.
Un tad vēl tur bija Kenijs- viens no raksturīgākajiem un foršākajiem kaķiem, ko esmu satikusi. Ļoti gudrs un mīlīgs rižš un liels un lepns. Visi viņu šausmīgi lutina un aizstāv. Viņš to arī izmanto un ir jau tiktāl izlaidies, ka sācis bišķi kost rokās.
Kad es noguru, mēs ar Keniju saritinājāmies uz dīvāna, viņš pielika degunu man pie vēdera un skaļi murrāja. Man liekas, ka kaķis zināja, ko dara un es labprāt ticētu, ka bēbītis to dzirdēja.
Mēs aizmigām, līdz bija jāceļās lai brauktu mājās.
Tur es iepazinos ar brīnišķīgo un viedo San tanti, trako un asprātīgo tantes vīru Albertu, kurš ir krievietis, dzer šņabi kafijas vietā jau no paša rīta un 70 gadu vecumā vēl imejet tik biezus matus, ka, kā san tante saka "na dvuh bab hvatjet".
Mēs izgatavojām tomātus želejā, (Tagad es to māku!) pa ceļam klausoties tantes un Alberta kulinārajos strīdos, tad izgatavojām improvizētu lečo variantu. (un pa to starpu vēl 2reiz garšīgi paēdām ar visu saldo ēdienu komplektā)
Tad, kad tomāti bij pasterizēti un lečo burkas aizskrūvētas, mēs ar San devāmies pārlūkot dārzu.
Cidonijas jau bija izbeigušās, bet vīnogas te pēkšņās lietus šaltīs un vējā, te saules atspīdumā uz dzeltenajām lapām rotājās lieliem violetiem ķekariem. Nosalušām rokām, bet laimīgas salasījām pa spainītim. Aizgājām pie "Tremo" ābeles (āboli izskatās ne visai pārliecinoši, bet ir ļoooti garšīgi un dzidri) un nolasījām pēdējos ābolus, kuri bija tik gatavi, ka sāni ira vaļā no pieskāriena.
Kad San vecmāmiņa ienāca uz pusdienām, ciemos ienāca arī Musjka- veca kundzīte, kura aiz gara laika izdomā visādus "plāniņus".
Tagad viņa grib uz pansionātu, kurā no rīta baro ar austerēm. Un katru reizi no San vecmāmiņas viņa atvadās asarodama un bučodamās, jo "nevar tak zināt vai vairs redzēsies." A San vecmāmiņa pārvietojās pieturēdamās pie ķeblīša, apsēžās kaut kur un skatās tādām apaļām, naivām acīm tā kā 5 gadīgs bērns. Un klausīdamās "Musjkas traģēdijās" šūpo biezajās zeķubiksēs un reitūzenēs ieģērbtās kājeles. Reizēm ierunājās tādā mīkstā, klusā balstiņā, pārsvarā, lai piedāvātu savu krēslu, vai apjautātos, vai netraucē. Nevar īsti zināt ne cik daudz viņa dzird, ne cik tieši saprot.
Es domāju, ka visu viņa dzird un saprot.
Un tad vēl tur bija Kenijs- viens no raksturīgākajiem un foršākajiem kaķiem, ko esmu satikusi. Ļoti gudrs un mīlīgs rižš un liels un lepns. Visi viņu šausmīgi lutina un aizstāv. Viņš to arī izmanto un ir jau tiktāl izlaidies, ka sācis bišķi kost rokās.
Kad es noguru, mēs ar Keniju saritinājāmies uz dīvāna, viņš pielika degunu man pie vēdera un skaļi murrāja. Man liekas, ka kaķis zināja, ko dara un es labprāt ticētu, ka bēbītis to dzirdēja.
Mēs aizmigām, līdz bija jāceļās lai brauktu mājās.