Ceļojums ar garšu
Sep. 29th, 2008 | 09:07 pm
Bijām Liepājā. Mums ("Bērnu rītam") bija koncerts, pasākuma "Akti naktī" (stulbs nosaukums) ietvaros.
KOncertā gāja diezgan labi, tikai uz beigām jau noguru. Es gan tikai nedaudz padungoju un pagrabainājos.
Nebija sevišķi saderīgi, ka mēs spēlējām paralēli tam, ka uz sienas projecēja fotogrāfijas ar tās dienas notikumiem, bet nekas.
Žēl bija, ka nepaguvu tajā sasoitajā rokkafejnicā paēst, jo ēdienkarte bija ļoti patīkami lasāma un cenas- 1,5x zemākas kā galvaspilsētā. Toties naktī- kad koncerts beidzās, biju jau pavisam gražīga un kļuvu vēl gražīgāka, jo Kaspars mani negribēja vest uz "Deli" kafejnīcu, kurā varot dabūt ķīniešu makaronus.
Atguvu dzīvesprieku, kad Maksis, kuram mājās ir pašam sava vanna, bija tik laipns, ka ne no šā, ne no tā, piedāvāja mainīties numuriņiem. Šitajā bija milzīga vanna, ko mēs tudaļ arī pieņēmām. Vēl brīdi valstoties milzīgajā bezsejainajā viesnīcas gultā (Patīk man ļoti viesnīcas) sienā iebūvētā televizõrā skatījos, kā kāds vecs Ebreju pianists stāsta, kā izdzīvojis otro pasaules karu. Teica, ka poļi tādi ir- miera laikā kasās, bet kad ir īstas briesmas- viens otram baigi palīdz. Viņš tur vispār briesmīgi sirreālas lietas stāstīja par to, kā viņš "dzīvoja" un izdzīvoja, tāpēc arī, lai gan biju ļoti nogurusi, vēl krietnu brītiņu paskatījos. Un viņš arī vienīgais no ģimenes bija izdzīvojis un tāpēc visu mūžu juties ļoti slikti. Vienā mājā nedēļām nebija ēdis un pie katra troksnīša līdis cilpā, lai var kārties augšā pirms vacieši atrod. Nu tur baigi viņš stāstīja.
No rīta bija "zviedru galds". Par to galdu man tie zviedri patīk. Uz latviešu zviedru galda nekas tāds baigi īpašs ko izvēlēties gan nebija, bet vismaz pats izvēlēties var.
Tagad labākā daļa- aizbraucām uz tirgu. Tirgū bija forši. Nopirku bumbierus īstos. Plūmes. Perfektus skābētus un mazsālītus gurķīšus. Rožābolus un smiltsērkšķus 2.kg. Un zivi garšīgu un 2 lielas, zeltainas reņģes.
Par visu pārējo skaidrs, bet smiltsērkšķus es izspiedu sulā un izspaidas savārīju dzērienā un daļu smukāko iesaldēju ziemai. Pirkšu vēl!
Zinājāt cik garšīgs dzēriens (un veselīgs) sanāk no 1 daļas smiltsērkšķu sulas un 3 daļām piena (+ cukurs un vaniļas cukurs pēc garšas)?
Vispār- esmu smiltsērkšķu fans tagad. Meklējot i-netā, ko darīt ar izspaidām atradu ne tikai smiltsērkšķu eļļas recepti (izmēģināšu), bet arī baigāko pētījumu, kuru (cik varēju saprast) izlasīju ar lielu interesi.
Tagad ESmu smiltsērkšķu sludinātāja!
Vienvārdsakot- pēc tirgus aizbraucām uz Pedvāli pie Ojāra Felberga, kurš mums uzsauca garšīgas pusdienas. Un arī skaistas! Tik skaistas, ka Maksis savu porciju pirms ēšanas nofotogrāfēja un vēl ilgi neuzdrošinājās piedurt dakšiņu. (Nu viņam tur vesels pārdomu lauks pavērās) Tad, citviet, salasīju pīlādžus, no kuriem jau ilgi kāroju vārīt zapti pēc receptes, kuru izstāsīja brīnumskaistā somu meitene, taču mājās atcerējos, ka vajag tak savērt arī pīladžu krelles, jo ogas tad ir ne tikai skaistas (fuckin' hippies), bet arī dikti labas gremošanai, ja kas. :D
Tā nu zaptei palika diezgan maz un nolēmu taisīt pēc citas receptes- āboli+ pīlādži (tad arī būs mazāk skābs)
(Un atklāti runājot, esmu mazliet zaudējusi uzticību tās meitenes receptei, jo viņa pat nepieminēja plaucēšanu un 24 h mērcēšanu, kas tomēr ļoti svariga, lai zapte nav galīgi skāba.)
Ne velti man tā nepārvaramā tieksme uz pīlādžiem šoruden uzmetusies, jo pīlādži, izrādas, ir ne tikai (arī) šaušalīgi veselīgi un aizbiedē ļaunos garus,
bet ira arī sieviešu, un jo īpaši grūtnieču, aizbildniecības koks!
KOncertā gāja diezgan labi, tikai uz beigām jau noguru. Es gan tikai nedaudz padungoju un pagrabainājos.
Nebija sevišķi saderīgi, ka mēs spēlējām paralēli tam, ka uz sienas projecēja fotogrāfijas ar tās dienas notikumiem, bet nekas.
Žēl bija, ka nepaguvu tajā sasoitajā rokkafejnicā paēst, jo ēdienkarte bija ļoti patīkami lasāma un cenas- 1,5x zemākas kā galvaspilsētā. Toties naktī- kad koncerts beidzās, biju jau pavisam gražīga un kļuvu vēl gražīgāka, jo Kaspars mani negribēja vest uz "Deli" kafejnīcu, kurā varot dabūt ķīniešu makaronus.
Atguvu dzīvesprieku, kad Maksis, kuram mājās ir pašam sava vanna, bija tik laipns, ka ne no šā, ne no tā, piedāvāja mainīties numuriņiem. Šitajā bija milzīga vanna, ko mēs tudaļ arī pieņēmām. Vēl brīdi valstoties milzīgajā bezsejainajā viesnīcas gultā (Patīk man ļoti viesnīcas) sienā iebūvētā televizõrā skatījos, kā kāds vecs Ebreju pianists stāsta, kā izdzīvojis otro pasaules karu. Teica, ka poļi tādi ir- miera laikā kasās, bet kad ir īstas briesmas- viens otram baigi palīdz. Viņš tur vispār briesmīgi sirreālas lietas stāstīja par to, kā viņš "dzīvoja" un izdzīvoja, tāpēc arī, lai gan biju ļoti nogurusi, vēl krietnu brītiņu paskatījos. Un viņš arī vienīgais no ģimenes bija izdzīvojis un tāpēc visu mūžu juties ļoti slikti. Vienā mājā nedēļām nebija ēdis un pie katra troksnīša līdis cilpā, lai var kārties augšā pirms vacieši atrod. Nu tur baigi viņš stāstīja.
No rīta bija "zviedru galds". Par to galdu man tie zviedri patīk. Uz latviešu zviedru galda nekas tāds baigi īpašs ko izvēlēties gan nebija, bet vismaz pats izvēlēties var.
Tagad labākā daļa- aizbraucām uz tirgu. Tirgū bija forši. Nopirku bumbierus īstos. Plūmes. Perfektus skābētus un mazsālītus gurķīšus. Rožābolus un smiltsērkšķus 2.kg. Un zivi garšīgu un 2 lielas, zeltainas reņģes.
Par visu pārējo skaidrs, bet smiltsērkšķus es izspiedu sulā un izspaidas savārīju dzērienā un daļu smukāko iesaldēju ziemai. Pirkšu vēl!
Zinājāt cik garšīgs dzēriens (un veselīgs) sanāk no 1 daļas smiltsērkšķu sulas un 3 daļām piena (+ cukurs un vaniļas cukurs pēc garšas)?
Vispār- esmu smiltsērkšķu fans tagad. Meklējot i-netā, ko darīt ar izspaidām atradu ne tikai smiltsērkšķu eļļas recepti (izmēģināšu), bet arī baigāko pētījumu, kuru (cik varēju saprast) izlasīju ar lielu interesi.
Tagad ESmu smiltsērkšķu sludinātāja!
Vienvārdsakot- pēc tirgus aizbraucām uz Pedvāli pie Ojāra Felberga, kurš mums uzsauca garšīgas pusdienas. Un arī skaistas! Tik skaistas, ka Maksis savu porciju pirms ēšanas nofotogrāfēja un vēl ilgi neuzdrošinājās piedurt dakšiņu. (Nu viņam tur vesels pārdomu lauks pavērās) Tad, citviet, salasīju pīlādžus, no kuriem jau ilgi kāroju vārīt zapti pēc receptes, kuru izstāsīja brīnumskaistā somu meitene, taču mājās atcerējos, ka vajag tak savērt arī pīladžu krelles, jo ogas tad ir ne tikai skaistas (fuckin' hippies), bet arī dikti labas gremošanai, ja kas. :D
Tā nu zaptei palika diezgan maz un nolēmu taisīt pēc citas receptes- āboli+ pīlādži (tad arī būs mazāk skābs)
(Un atklāti runājot, esmu mazliet zaudējusi uzticību tās meitenes receptei, jo viņa pat nepieminēja plaucēšanu un 24 h mērcēšanu, kas tomēr ļoti svariga, lai zapte nav galīgi skāba.)
Ne velti man tā nepārvaramā tieksme uz pīlādžiem šoruden uzmetusies, jo pīlādži, izrādas, ir ne tikai (arī) šaušalīgi veselīgi un aizbiedē ļaunos garus,
bet ira arī sieviešu, un jo īpaši grūtnieču, aizbildniecības koks!