- - July 28th, 2008

Redzēju sapnī, ka meitene, kura kādu laiku man vairs nav draudzene, saprata, ka bijusi muļķe, jo palasījiusi manus cibas ierakstus (!?).
Viņa nāca man pretī, sirsnīgi apskāva un aizgāja tālāk.
Šodien biju jūrmalā ar Kasparu. Mēs nenopeldējāmies, jo bija jau vēls un vēsīgs.
Bet spēlējām dievus. Uzcēlām veselu pilsētu ar pili, tiltu, teātri, daudzām mājām un parku.
Tad atnāca jaunais arhitekts un mainīja pilsētas plānojumu, (līdzīgi kā tas noticis Barselonā) lai būtu parocīgāka nokļūšana uz pilsētas centru. Pilsēta divreiz cieta no pūķu (viens- kurš gandrīz pilnība nojauca sargtorni- laikam bija zelta retrīvers) uzlidojumiem. Neilgi pēc tam modernā aristokrātija pārvācās dzīvot no drēgnās pils uz olīvu biržu ieskautām kalnu vasarnīcām. Pēc kādiem pāris gadsimtiem uznāca postoša smilšu vētra, kura iznīcināja gandrīz visu savā ceļā.
Tie nedaudzie pilsētnieki, kas izglābās, pārvācās dzīvot uz Kaspara somu un - kas zina- var būt tur dzīvo tur vēl šobaltdien.
Ilgi drupas palika neskartas, līdz arheologu ekspedīcija tās atrada, vadoties pēc senām liecībām citu tautu tekstos.
Tachu ekspedīcija tā arī neatgriezās, lai labo vēsti pavēstītu pasaulei, jo visi tās dalībnieki gāja bojā zemestrīcē.
Pēc 1537 gadiem, netālu no vietas, kur kādreiz bija bijusi pilsēta, avarēja gaisa kuģis. Vienā no nedaudzajām, smilšu iekonservētajām un dabas katastrofas pārdzīvojušajām vasaras mājiņām kalnos, pālaida nakti daži citplanētieši.

Kamēr citplanētieši gulēja, dievi atstāja planētu, malkodami upeņu zaptsūdeni pa tiešo no avarējušā gaisakuģa.

Slinkums rakstīt, jo miegs nāk un vēders sāp no visiem tiem gardumiem, kurus iegādājāmies ap 12tiem naktī nochņikā un patērējām filmu skatīšanās laikā. Jāsanemās. Rīt jau būs pavisam tachu savādāk.
Rakstīšu tomēr rīt. Galva jau krīt uz klaviatūras.
Vot tā!
Vajadzēja uzreiz vērsim pie ragiem ķerties a to- kaut kāds pilnīgi bezjēdzīgs un garlaicīgs ieraksts sanāca.
Man par to jāpadomā...

Arlabunakti (t.i. rītu)