Lauva un ragana iznāk no skapja
Jul. 26th, 2008 | 04:08 am
Pamatskolas smukākais puika ( bērnībā izskatījās tieši kā puisītis no kinder surprize šokolādes kārbiņas vāka), kuru visas meitenes mīlēja, izrādās ir homoseksuāls.
Laikam pārāk stipri mīlēja viņu tās meitenes (dažas lēca no stūriem viņam virsū un vienas (uzvārdā Kamergrauze) jo daudzās dāvanas viņš meta ārā pat neatvērtas.)
Viņš man ir īpaši mīļš tāpēc, ka tad, kad otrajā klasē citi bērni zīmēja ar krāsainajiem krītiņiem un es nevarēju aizsniegt nevienu un saskumu, viņš to pamnīja visā tajā bardakā un nochiepa priekš manis vienu.
Vēl atceros, ka noklausījos aiz durvīm nejauši puiku sarunu, kurā viņi apspriedās, kā savest to zēnu ar Kamergrauzi. Viņš smējās un šķita priecīgs par plānu, kura rezultātā viņam būtu jādara "to, ko dara ar galvām" (tā buchošanos nosauca sazvērnieciskās sapulces vadītājs- sportists un mudaks). Aizskrēju raudādama. Sirds bija lauzta uz veselu nedēļu.
Kādreiz pat biju aizbraukusi pie viņa ciemos uz laukiem (šito laimi!). Tur mēs kopā ar viņa māsiņu rotaļādamies regulāri saēdāmies vecu šķīstamo kafiju ar cukuru. Naktīs nevarēju aizmigt un baidījos no spokiem. Vēl kopā mazgājām mašīnu un mānījām kaimiņu puiku. Vienreiz, kad es pārģērbos, viņš ložņāja gar logiem un it kā noskatījās. Nebija gan tur vēl ko redzēt , jo man bija aptuveni deviņi gadi , bet es, protams, biju pilnīgi sajūsmināta par šādām uzmanības izpausmēm.
Tā mēs augām un devītajā klasē mums piebiedrojās vēlviens skolnieks. Laikam viņi iemīlējās, bet es biju pārāk aizņemta, lai to pamanītu, jo man patika klasesbiedrs- bandīts, kurš dzīvoja Lielupē un man bieži bija slikta dūša, jo bija vienmēŗ pa ceļam uz Lielupes staciju daudz jāpīpē kompānijas pēc.
Ar acs kaktiņu gan manīju, ka kaut kas mainās; Filu Kolinsu nomainīja "Smashing Pumkins", skatiens viņam kļuva tāds nopietns un lietas uz sava galda viņš bija sācis kārtot kaut kā nervozi un pārāk bieži.
A ko? Būs beidzot iemesls praidā piedalīties! A to- ko tur tādiem latentajiem kā es līst?
Man gan patīk (teorētiski) gan meitenes gan puiki, bet biežāk tomēr puiki.
Laikam pārāk stipri mīlēja viņu tās meitenes (dažas lēca no stūriem viņam virsū un vienas (uzvārdā Kamergrauze) jo daudzās dāvanas viņš meta ārā pat neatvērtas.)
Viņš man ir īpaši mīļš tāpēc, ka tad, kad otrajā klasē citi bērni zīmēja ar krāsainajiem krītiņiem un es nevarēju aizsniegt nevienu un saskumu, viņš to pamnīja visā tajā bardakā un nochiepa priekš manis vienu.
Vēl atceros, ka noklausījos aiz durvīm nejauši puiku sarunu, kurā viņi apspriedās, kā savest to zēnu ar Kamergrauzi. Viņš smējās un šķita priecīgs par plānu, kura rezultātā viņam būtu jādara "to, ko dara ar galvām" (tā buchošanos nosauca sazvērnieciskās sapulces vadītājs- sportists un mudaks). Aizskrēju raudādama. Sirds bija lauzta uz veselu nedēļu.
Kādreiz pat biju aizbraukusi pie viņa ciemos uz laukiem (šito laimi!). Tur mēs kopā ar viņa māsiņu rotaļādamies regulāri saēdāmies vecu šķīstamo kafiju ar cukuru. Naktīs nevarēju aizmigt un baidījos no spokiem. Vēl kopā mazgājām mašīnu un mānījām kaimiņu puiku. Vienreiz, kad es pārģērbos, viņš ložņāja gar logiem un it kā noskatījās. Nebija gan tur vēl ko redzēt , jo man bija aptuveni deviņi gadi , bet es, protams, biju pilnīgi sajūsmināta par šādām uzmanības izpausmēm.
Tā mēs augām un devītajā klasē mums piebiedrojās vēlviens skolnieks. Laikam viņi iemīlējās, bet es biju pārāk aizņemta, lai to pamanītu, jo man patika klasesbiedrs- bandīts, kurš dzīvoja Lielupē un man bieži bija slikta dūša, jo bija vienmēŗ pa ceļam uz Lielupes staciju daudz jāpīpē kompānijas pēc.
Ar acs kaktiņu gan manīju, ka kaut kas mainās; Filu Kolinsu nomainīja "Smashing Pumkins", skatiens viņam kļuva tāds nopietns un lietas uz sava galda viņš bija sācis kārtot kaut kā nervozi un pārāk bieži.
A ko? Būs beidzot iemesls praidā piedalīties! A to- ko tur tādiem latentajiem kā es līst?
Man gan patīk (teorētiski) gan meitenes gan puiki, bet biežāk tomēr puiki.