- - June 25th, 2008

"Vai dzīve ir tāda maita kā līķu vaboļu piedirsta delikatese?" tikko atgriezusies mājās, domāju es un skatos uz mazu baltu vabolīšu apdzīvoto prosciutto. Tādi arī bija jāņi man- dzīres mēra laikā. Kopā ar cilvēkiem, no kuriem vairākums netic tam, ka ziņa līdz adresātam var nonākt bez pasta pakalpojumu un markas palīdzības un biežāk lietotais vārds viņu leksikā ir "interpretācija". Bija jau arī daži pavisam jauki brīži, bet izkāpusi no "gaisa kuģa" uzraiz sagribēju kaut ko īstu un piezvanīju savam labajam draugam Burkānam, kurš vakar atgriezies no fāterlandes. Mēs parunājām pa dušām, pablandījāmies pa apokaliptiski tukšo Vecrīgu un iedzērām pa pivcim vienīgajā atvērtajā iestādē.
Te nu es esmu- viena mājās, iespējams ar parazītiem vēderā, vai citos orgānos(tfu tfu) un grandiozu bardaku apkārt, kuru nemaz netaisos (jo nevaru pagūt) tā pa īstam savākt līdz pat augustam. Darbi līdz rīklei. Centīšos sevi nepievilt. Lai nu kā- nav neko spožs skats.
Ja nu vienīgi tas,
ka dienā pirms tām sasodītajām Jāņu svinībām
pirmo reizi dzīvē
pilnīgi pati bez jebkādas palīdzības
noķēru zivi
pati nositu ar akmeni
iztīrīju, notīrīju zvīņas
un uzcepu ugunskurā ar ķiploku šķēlītēm vēderā un ieberztu ar melnajiem pipariem un citronu sulu

Tā, ka es redzu un domāju. pati. dažreiz.

fū... nu viss. Nekādu vairs akadēmisko parādu un metafizisko ilūziju.