OVOVOVOVO
Jun. 3rd, 2008 | 01:10 am
Ar Sēni un Madaru šodien runājām par Rīgas pasakām. Madars ir tāds patīkams, lai arī precēts.
Kaspars ar Tomu bija makšķerēt. Mani nepaņēma līdzi, jo es "nebiju pa ceļam". Zivis nenoķēra.
Kamēr es lieliski pavadīju laiku aikido, viņi atbrauca mājās, izvilka no saldētavas un apēda kaut kādus pretīgus pelmeņus (paldies Dievam), lai gan ledusskapī aizmirstas gulēja divas lieliskas, vakar no Saulkrastiem atvestas, kūpinātas zivis.
Nošīs fabulas saņēmu tikpat mācības, cik zivis vakariņās;
1. Lai dzīvē kaut kur tiktu, jābūt vienmēr kādam pa ceļam.
2. Ne vienmēr dzīvē kaut kur jātiek, jo var būt, ka tepat labi.
Līdzīgā veidā (nr.2) man gribās domāt par studijām Teoloģijas fakultātē.
Plānoju doties uz BMF skolu Igaunijā, bet vai vajag?
Var būt esmu dzimis teologs. Galu galā es taču nekad neesmu bijis tipisks šī laikmeta bērns.
Man- tāpat kā visiem laikmeta prātīgajiem bērniem- arī te viss riebjās, bet man nav vienalga un es nevaru tā pilnīgi noticēt tam, ka es neko nespēju ietekmēt. Un es arī negribu, jo tad tas būtu gļēvi- dzīvot!
Kaut ko atguvu šodien aikido. Nevis tā, ka ieguvu no jauna, bet tieši atguvu. To nepiespiesto darbošanos, koncentrēšanos no sava centra uz āru, bez nepārtrauktas refleksijas. Mazāk lieku kustību!
Un vēl novēroju- katra sekunde, kad esmu aizmirsusi par pienākumu piederēt "savam dzimumam", vai da jebkādam dzimumam ir labi pavadīts laiks. Tas ir vienkārši šausmīgi cik daudz skaistā laika šī pienākuma fiksēšana mums liek tērēt pilnīgi bezjēdzīgām un apbežotām domām un darbībām.
Es esmu tas, kas es esmu, neatkarīgi no tā, vai es to uztveru par savu pienākumu, vai nē.
Un vēl šodien notika daudz kas jauks- es biju grāmatnīcā kopā ar Elīnu. Tur bija tas jocīgais pārdevējs ar garajiem, sirmiem matiem, kurš man noteikti nav pazīstams, bet tāds izskatās. Mēs ilgi skatījāmies grāmatu par tetovējumiem, kamēr grāmatu pārdevējs runājās ar to puisi, kuru visi zina- viņam kaut kas kaiš tā, ka grūti staigāt un runāt un viņš pārdod Vecrīgā avīzes- tātad, Pārdevējs runāja, pie tam ļoti patīkamā, rāmā, savaldītā, ritmiskā un dziļā izpildījumā, bet puisis centās runāt- vārdi kopā ar visādām skaņām izslīdēja no viņa mutes un viņš tos izmisīgi centās savaldīt un neizbiedēt ar savu milzīgo izteikties gribēšanu. Tā viņi parunājās un mēs ar Elīnu kopā paskatījāmies grāmatu.
Tad avīžu pārdevējs aizgāja, grāmatu tirgotājs izgāja uzsmēķēt, veikala apsargs atnāca mūs pieskatīt un mēs nolikām tetovējumu grāmatu plauktā, lai nedaudz pašķirstītu "Indian patterns". Drīz Elīna kļuva tramīga un es gāju viņu pavadīt uz radio, jo jau drīz bija jābeidzās Sēņa ēterlaikam.
Tikko izgājušas no grāmatnīcas mēs satikām pieturā Unu un Franci. Francis sēdēja uz skatloga palodzes un izskatījās noguris no izklaidēm. Una arī. Apgāzās pirkumu soma. No tās izkrita banānu ķekars, maza plastmasas kastīte ar pavisam nedaudziem koši oranžiem lašu ikriem tajā ("Tos mūsu ģimenē ēd tikai Francis" pakomentēja Una) un vēl šis tas.
Mēs ar Elīnu visu veikli salasījām un par to dabūjām katra pa vienam "Domino" cepumsaldējumam (divi lieli cepumi, kuriem pa vidu iesmērēts labi daudz plombīra). Una teica: "Un tagad vajadzētu tramvaju." Tramvajs pienāca nekavējoties.
"Tas kungs tak ar tevi runā" es vēl paguvu Unai pateikt uz atvadām. "Drīzāk tā kā klausa" Una atkliedza spiezdamās tramvajā, ar iepirkumu somu vienā rokā, un pārgurušo Franci pie otras.
Kad mēs ar Elīnu vēl tikai gājām uz grāmatu veikalu, es pamanīju, ka uzrakstā "aviokompānija", vai "avioreisi" no lielajiem plastmasas 3d butiem ( tāds ir blakus krutajam striptīzbāram Dolls) ir iemitinājusies zvirbuļu saime. Vismaz viena ligzda toč ir uz burta A. To es pamanīju, jo uz netālā K tupēja ar garāmgājējiem neapmierināts zvirbulis un neciešami auroja, mezdams bažīgus skatienus pāri burtiem V, I un O. Bet tas tā starp citu- Lai neaizmirstu, ka mēs neesam vieni.
Vakarā es mājās mazgāju traukus pēc gardi notiesātajām zivīm un stāstu skaļā balsī, lai Kaspars istabā dzird;
Es ļoti gribu tādu grāmatu ar indiešu rakstiem. Es biju šodien pūču grāmatnīcā un atkal viņu skatījos. Viņa maksā 16 ls. Tur vēl tāds disks nāk klāt...
K -Kas tie ir par rakstiem?
L - Nu Indiešu, nu.
K -Nu kādi?
L - Nu visādi- Indiešu.
K - Nu kas tur rakstīts?
L - Nekas nav rakstīts.
K - Nu redzi, tu taču pati nezini, ko tu gribi.
VOVOVOVOVOVOVOVOVOVOVOVOV
Kaspars ar Tomu bija makšķerēt. Mani nepaņēma līdzi, jo es "nebiju pa ceļam". Zivis nenoķēra.
Kamēr es lieliski pavadīju laiku aikido, viņi atbrauca mājās, izvilka no saldētavas un apēda kaut kādus pretīgus pelmeņus (paldies Dievam), lai gan ledusskapī aizmirstas gulēja divas lieliskas, vakar no Saulkrastiem atvestas, kūpinātas zivis.
Nošīs fabulas saņēmu tikpat mācības, cik zivis vakariņās;
1. Lai dzīvē kaut kur tiktu, jābūt vienmēr kādam pa ceļam.
2. Ne vienmēr dzīvē kaut kur jātiek, jo var būt, ka tepat labi.
Līdzīgā veidā (nr.2) man gribās domāt par studijām Teoloģijas fakultātē.
Plānoju doties uz BMF skolu Igaunijā, bet vai vajag?
Var būt esmu dzimis teologs. Galu galā es taču nekad neesmu bijis tipisks šī laikmeta bērns.
Man- tāpat kā visiem laikmeta prātīgajiem bērniem- arī te viss riebjās, bet man nav vienalga un es nevaru tā pilnīgi noticēt tam, ka es neko nespēju ietekmēt. Un es arī negribu, jo tad tas būtu gļēvi- dzīvot!
Kaut ko atguvu šodien aikido. Nevis tā, ka ieguvu no jauna, bet tieši atguvu. To nepiespiesto darbošanos, koncentrēšanos no sava centra uz āru, bez nepārtrauktas refleksijas. Mazāk lieku kustību!
Un vēl novēroju- katra sekunde, kad esmu aizmirsusi par pienākumu piederēt "savam dzimumam", vai da jebkādam dzimumam ir labi pavadīts laiks. Tas ir vienkārši šausmīgi cik daudz skaistā laika šī pienākuma fiksēšana mums liek tērēt pilnīgi bezjēdzīgām un apbežotām domām un darbībām.
Es esmu tas, kas es esmu, neatkarīgi no tā, vai es to uztveru par savu pienākumu, vai nē.
Un vēl šodien notika daudz kas jauks- es biju grāmatnīcā kopā ar Elīnu. Tur bija tas jocīgais pārdevējs ar garajiem, sirmiem matiem, kurš man noteikti nav pazīstams, bet tāds izskatās. Mēs ilgi skatījāmies grāmatu par tetovējumiem, kamēr grāmatu pārdevējs runājās ar to puisi, kuru visi zina- viņam kaut kas kaiš tā, ka grūti staigāt un runāt un viņš pārdod Vecrīgā avīzes- tātad, Pārdevējs runāja, pie tam ļoti patīkamā, rāmā, savaldītā, ritmiskā un dziļā izpildījumā, bet puisis centās runāt- vārdi kopā ar visādām skaņām izslīdēja no viņa mutes un viņš tos izmisīgi centās savaldīt un neizbiedēt ar savu milzīgo izteikties gribēšanu. Tā viņi parunājās un mēs ar Elīnu kopā paskatījāmies grāmatu.
Tad avīžu pārdevējs aizgāja, grāmatu tirgotājs izgāja uzsmēķēt, veikala apsargs atnāca mūs pieskatīt un mēs nolikām tetovējumu grāmatu plauktā, lai nedaudz pašķirstītu "Indian patterns". Drīz Elīna kļuva tramīga un es gāju viņu pavadīt uz radio, jo jau drīz bija jābeidzās Sēņa ēterlaikam.
Tikko izgājušas no grāmatnīcas mēs satikām pieturā Unu un Franci. Francis sēdēja uz skatloga palodzes un izskatījās noguris no izklaidēm. Una arī. Apgāzās pirkumu soma. No tās izkrita banānu ķekars, maza plastmasas kastīte ar pavisam nedaudziem koši oranžiem lašu ikriem tajā ("Tos mūsu ģimenē ēd tikai Francis" pakomentēja Una) un vēl šis tas.
Mēs ar Elīnu visu veikli salasījām un par to dabūjām katra pa vienam "Domino" cepumsaldējumam (divi lieli cepumi, kuriem pa vidu iesmērēts labi daudz plombīra). Una teica: "Un tagad vajadzētu tramvaju." Tramvajs pienāca nekavējoties.
"Tas kungs tak ar tevi runā" es vēl paguvu Unai pateikt uz atvadām. "Drīzāk tā kā klausa" Una atkliedza spiezdamās tramvajā, ar iepirkumu somu vienā rokā, un pārgurušo Franci pie otras.
Kad mēs ar Elīnu vēl tikai gājām uz grāmatu veikalu, es pamanīju, ka uzrakstā "aviokompānija", vai "avioreisi" no lielajiem plastmasas 3d butiem ( tāds ir blakus krutajam striptīzbāram Dolls) ir iemitinājusies zvirbuļu saime. Vismaz viena ligzda toč ir uz burta A. To es pamanīju, jo uz netālā K tupēja ar garāmgājējiem neapmierināts zvirbulis un neciešami auroja, mezdams bažīgus skatienus pāri burtiem V, I un O. Bet tas tā starp citu- Lai neaizmirstu, ka mēs neesam vieni.
Vakarā es mājās mazgāju traukus pēc gardi notiesātajām zivīm un stāstu skaļā balsī, lai Kaspars istabā dzird;
Es ļoti gribu tādu grāmatu ar indiešu rakstiem. Es biju šodien pūču grāmatnīcā un atkal viņu skatījos. Viņa maksā 16 ls. Tur vēl tāds disks nāk klāt...
K -Kas tie ir par rakstiem?
L - Nu Indiešu, nu.
K -Nu kādi?
L - Nu visādi- Indiešu.
K - Nu kas tur rakstīts?
L - Nekas nav rakstīts.
K - Nu redzi, tu taču pati nezini, ko tu gribi.
VOVOVOVOVOVOVOVOVOVOVOVOV