(no subject)
Apr. 12th, 2012 | 02:55 pm
From:: thel
Nu, te, manuprāt, ir jānošķir divas lietas: laika definīcija un duālisma problēma.
Attiecībā uz duālismu var būt divi risinājumi. Vai nu pieņem, ka prāts un ķermenis ir divas substances un mistiskā kārtā starp tiem ir iespējama kauzalitāte. (No šāda substanču duālisma izriet tādi iespējamie risinājumi kā, piem., paralēlisms vai okazionālisms) Vai arī - var runāt par t.s. triālismu (to aizstāv Dž. Kotinghems). Proti, ķermeņa un gara saistība veido vēl vienu vienību, kas saista abas iepriekšējās. (Un, piem., emocijas būtu šādas trešās vienības sekas).
Attiecībā uz laika dabu, var ieskatīties Dekarta filozofijas principu 57.par. Tur viņš definē laiku kā domas modu (veidu, kā tveram lietas), bet laiks nav piemītošs pašām lietām.
Attiecībā uz duālismu var būt divi risinājumi. Vai nu pieņem, ka prāts un ķermenis ir divas substances un mistiskā kārtā starp tiem ir iespējama kauzalitāte. (No šāda substanču duālisma izriet tādi iespējamie risinājumi kā, piem., paralēlisms vai okazionālisms) Vai arī - var runāt par t.s. triālismu (to aizstāv Dž. Kotinghems). Proti, ķermeņa un gara saistība veido vēl vienu vienību, kas saista abas iepriekšējās. (Un, piem., emocijas būtu šādas trešās vienības sekas).
Attiecībā uz laika dabu, var ieskatīties Dekarta filozofijas principu 57.par. Tur viņš definē laiku kā domas modu (veidu, kā tveram lietas), bet laiks nav piemītošs pašām lietām.