snifs

Viņš skrēja, jo gribēja dzīvot. Viņš bēga no tā, no kā viņš būtībā nebaidījās. Viņš apzinājās, ka tas var notikt. Gaiss skaudri iešņācās, tas tika saspiests. Brīdī, kad metāls kļuva dzīvs, viņa dzīve apstājās. Gaiss saspiedās, bet viņa ķermenis, kā lopa miesa tika triekts pret koku, grāvja malu un ceļa granti. Viņš vairs nedzirdēja, neredzēja, bet juta...juta, ka tālāk nekā vairs nav. Viņš juta koka mizu, grāvja ūdeni, ceļa granti. Tā iespiedās viņam sānos, mute juta mitrumu no purva rāvas, kas sūcās caur dubļiem, bet roka glāstīja koka mizu. Viņš bija pazudis... Tikai mazā meitenīte pēc daudziem gadiem savās rokās glāstīja ceļmalā atrasto kreveļaino metāla gabalu, kurš nu bija palicis tikpat auksts, cik viņš... bet viņa nezinja par šeit notikušo. Viņai patika ar metālu rotaļāties! Viņa ar to rotaļājās tāpat, kā vilku mazuļi ar to, kurš bija pazudis. Vismaz viņa kauli nebaloja saulē.