snifs

Nu tad tā. Protams, ka ideja par to, ka eksim var samācīties pāris stundās nekam neder. It sevišķi ja učenei slikts garīgais. Toties labi, ka var kautko vispār pamuldēt. Dabūju savu nožēlojamo 5nieku un biju laimīgs. Tātad to vajag nosvinēt, jeb nodzert bēdas. Sauciet, kā gribat. Pēc īsas pauzes, kuras laikā tika satikti visi nepieciešamie cilvēki un noskaidrota vieta, kur turpmāko vakaru mierīgi varēs lietot akoholiskus produktus. Tad nu es aizdevos uz māju nosviest pekeles, lai pēc nepilnas stundas atkal pievienotos alkoholiķu bariņam. Pa to laiku šiem jau bija pievienojies Segejs - 1.no mūsu proletāriešiem. Šajā brīdī mēs pavisam bijām 4 - Es, Toms, Sergejs un Robis ar draudzeni. Kārtējo reizi pierādījās Toma dzelžainā loģika - kāpēc mums visiem vajag draudzenes - lai robja draudzenei nebūtu garlaicīgi vienai iet uz WC. Lēnā garā tukšojot miestiņa kausus secinājām, ka alu pirkt Doma dārzā ir padārgi. Tāpēc tika nolemts doties sirojumā uz kādu no apkārtējajiem shopiem. Tomēr arī tas alus ātri pazuda, jo piebiedrojās mūsu 2.proletārietis Andrejs. Un labi vien bija, jo ļoti dīvaini izskatījās skats, kad bārā, kurā pārdod tikai gaišo alu, sēž ž bariņš jaunekļu un dzer tumšo alu. Devāmies atkal pēc saldā alutiņa, bet ak skāde - 22.30. Neko darīt jāizmēģina laime - un laime uzsmaidīja - paņēmām pārdevēju uz izbrīna. laikam meitene pirmo dienu strādāja, jo neņēma vērā aizrādījumu, ka čeku vajadzētu izsist uz rītdienu. Apjēdza faktu tad, kad jau bija par vēlu un kases aparāts jautri tirkšķēdams spļāva ārā čeku. Starp citu, interesanta ir sejas izteiksme pārdevējam, kad jauns cilvēks pērk KLAIPĒDU. Protams atstājot viesmīlīgo doma laukumu iemetām acis arī Francijā, kur šamējie satika m0nst0r. Es gan to atceros pa vieglu miglu =). Tad nu izdomājām iet uz studentu klubu. Paspējām uz Re:public beigām. Protams vienīgais muļķis kurš samaksāja biju es, jo pērējie pļēguri ielavījās "na haļavu" man aiz mugura. Pa to starpu pazuda Sergejs - cik atceros pēc pamatīgām diskusijām pie tā kluba. Nepagāja ne piecas minūtes kad man piezvanīja labs kursabiedrs, vārdabrālis Kārlis un pavēstīja prieka vēsti - LU galvenajā ēkā kaut kas notiek un paika ar šmigu pa brīvu. OK Kātojam tos padsmit metrus uz LU un brienam iekšā. tas nekas, ka visi uzvalkos un vakarkleitās, bet mēs - galīgā lupatā un neformāli. Es tēloju vēsturnieku - sevi. Toms - politiķis un Andrejs - Banku sola deldētājs - biologus =)
Tad nu mēs ēdām, dzērām un vēlvienreiz ēdām un dzērām un tā daudzas reizes pēc kārtas. Tad pienāca laiks iet mājās. Bet at tukšām rokām jau nedrīkst iet. Ātri sadabūtās kastēs pazuda milzumdaudz pārtikas un sulas. Tad bija brauciens ar taxi un pārtikas likvidēšana, bet tas jau ir cits stāsts - miglains un garš.