Kad visas atšķirīgās pasaules satiekas vienuviet, tad aiz bailēm vien acis gribas aizmiegt un ausis aizspiest un cerēt ka viss beigsies. Mūžīgā cīņa neparko. Izmisums, sāpes .. Bet muļķi tādi ..atliktu tikai pieņemt vienam otru

Jap ..gaidīju visu dienu, skaitīju stundas, minūtes ..pienāca tas laiks ..VILŠANĀS ..pirmā? ..otrā.. trešā ..NĒ ..milijonā...es tiešām NEKO NEESMU pelnījusi??ja man ir PANISKAS bailes no augstuma, tad KĀPĒC man jāstāv uz augstām sarūsējušām un ĻOTI kustīgām trepēm ..kuras GANDRĪZ nokrita..sirds vēl stundu pēctam dauzījās..redz, sanāk tā ka man pār savu dzīvi īstenībā nav nekāda teikšana jo lai ko es arī darītu ..vienalga beigās viss IR GALĪGI GARĀM...centos atkal kaut ko glābt, bet nekā ..savam liktenm laikam neiespītēsi ..vienkārši skumji ..tizli, idiotiski....mani sapņi saistījās ar kaut ko skaistu, perfektu, ideālu, harmonisku ...drīz tie aprobežosies ar to lai ar mani ATKAL nenotiktu kas sklikts...

Šajā dienā es zaudēju Tēvu pirms 15 gadiem..
un mēs ar māsu ejam uz kino..kopā ..

Iet uz priekšu un atpakaļ neskatīties lai arī cik ļoti gribētos. Aizmiegt acis un cīnīties ar nepārvaramo vēlmi kaut ko darīt lietas labā.. Pieņemsim ka nevaru ..labi visu var ja grib ..negribu. Mazliet tikai jāpacenšas un tas kļūs par taisnību..Un kas mani baida ar vien vairāk [kaut gan pati to vēlējos] ..jau kļūst..

laalaa neviens ne ar vienu nerunaa

Kaut kas visu laiku neljauj man elpot...ir TIK gruuti..es censhos, bet man pietruuks skaabeklja! un es nesamierinaashos ar to!! ko es varu dariit, ja sniegs uzsnieg jau tad, kad es to neveelos..jau tad, kad ir par veelu..ko man dariit...es tik ljoooti veeleejos sniegu..un tad taa nebija...un tagad...kad esmu samierinaajusies..tas snieg..saak snigt arvien vairaak un vairaak...tas ir tik neizsakaami mokoshi..bet man to vairs nevajag.....