dvēsele ir kā spoža, bet ik pa laikam dziestoša spuldzīte, kura ir pārklājusies ar putekļu kārtu un gaida, kad kāds to notīrīs. dažreiz no pārāk lielas rotācijas putekļi pazūd paši, bet dažreiz, skumjā bezvējā, tie sakrājas tik ļoti daudz, ka vairākas dienas pēc kārtas tā spīd ar blāvu un nespodru gaismu, liekot citiem dzīvot pilnīgā tumsā. ar to ir jāapietas prātīgi - sakarsusi spuldze var saplīst vai pārdegt, vairs vispār nedot gaismu, bet ja to pārāk kārtīgi nospodrina, tā var padarīt citus aklus ar savu dziļo laimības mirdzumu..