es nebiju domājusi, ka šitādā laikā vēl būšu augšā. labprāt jau sen būtu gulējusi, bet visādas domas un "ātrais ātrums" man neļauj savākties. atkal jau liekas, ka visas manas daudzās personības vienkārši rīko streiku manā galvā un varbūt arī izmanto vardarbību. acis palēnām krīt ciet, miegs veļas pāri galvai, apkārt man. satin, ietin, sāk smacēt un vilina uz gultu, kur varēšu nodoties murgiem un fantāzijām, nereālai dzīvei un mistiskiem radījumiem. pilnīgi kaut kā jocīgi rakstu un dīvains takā miers vai varbūt nemiers(?) ir manī. a varbūt vaina ir mūzikā
labunakti