Viss tāds pārsteidzoši..balts? Jocīgi baigi. Es te tagad sēžu un man gribas, lai es varu uzlikt video ar to, kā izskatās ārā un kā snieg, un vnk sēdēt un skatīties. Logs gan nav tālu, bet man besī tā āra lampa. Nu ko, laikam ziema sākusies. Tomēr nebrīnītos, ja jau šodien pēcpusdienā no šitā brīnuma vairs nekas nebūtu. Ceļi vakarpusē arī vairs nebūs skaisti un vajadzētu vispār lielāku salu, savādāk sniegs un 0 grādu nav īsti TAS.
Bet nu par vakardienu, par Latvijai tik ļoti nozīmīgo dienu. No rīta pamodos un bija tāda nenormāla miera sajūta. Ārā sals, debesīs neviena mākoņa un tāda maiga gaisma no saules. Visu dienu gandrīz tā. Vienīgi, ka Rīgā aukstāks vējš nekā Cēspusē. Redzēju parādi, visus tos fooooršos helikopterus un mašīnas. Karavīri [un visi tie] smieklīgi likās, jo, kad daži dziedāja, tad tas vadītājs uzbļāva ik pa laikam "sakļāk!". Pēc tā visa gājām uz Kara muzeju, kur rādīja filmu fragmentus un uzstājās takā visi prezidenti, Zatleru izņemot, un tas tā jocīgi likās, lai gan varbūt normāli, jo viņam jau tā spešal runa pie pieminekļa [ko gan es neredzēju un tā..]. V. Vīķe-Freiberga sēdēja baigi tuvu, tāpat kā Guntis Ulmanis un visi tie svarīgie cilvēki. Tad es sajutos tāda forša, arī varbūt svarīga. Bija sajūtiņas. Vienīgais, kas mani tā normāli nobesīja, bija kaut kādi lauķi, kas sēdēja mums priekšā un nemācēja uzvesties. Aizdomājos, ka es gan biju tāda pati droši vien, bet tāda veida pasākumos parasti sēdēju klusu un centos kaut ko klausīties. Un ar 'lauķi' es domāju kādas 5. - 8. klases skolēnus, bet varbūt arī vecākus, kuri gan urbināja ausis, kasīja kreveles, kaut ko smējās, bija saplēsuši Latvijas karodziņu, vienkārši kasījās, runājās, gan meta vis kaut ko zemē un tā tālāk. Pilnīgi gribējās ar kerzu pa seju viņiem tā sulīgi, lai gan varbūt viņi nemaz nesaprastu par ko, bet tas tā. Jaukas sajūtas vēljoporjām. Ā, un Ivaru pirmo reizi redzēju uzvalkā zaļganā un viņš bija svarīgs visu laiku, jo sēdēja kaut kur priekšā, un cilvēki, kas sēž priekšā, vienmēr ir svarīgi. Tad aizstaigājām līdz Kongresu namam, kur nekad ir tādi krāsaini logi, kādi bija šajā nedēļā un tad vēl mazliet tālāk, kur Ivars bildēja skaistigaismas māju un tad man bija nesaprašana par viņām un vēl es nemācēju runāt, jo es vienkārši nemācēju. Domas nelikās ar mēli kopā, un es nevarēju parunāt atkal, un bija kaut kādi ēe-mūu-mēe un tā. Pēc tam aizgājām ātri līdz vienai vietai, kur bija viena džeka foto izstāde ar beigtiem dzīvnieciņiem. Citās reizēs es varbūt būtu ļoti sašutusi par to, bet es vienkārši skatījos un takā pētīju, a varbūt smējos vai kaut ko tā.
/Tagad man jātaisās, jo drīz autobuss. Pabeigšu, kad būšu mājās/