Nu ko! Ja vienu vai divas (vairs pat nezinu, cik) dienas neko neuzraksta, tad liekas, ka dzīve ir apstājusies, bet īstenībā tik daudz visa kā noticies, ka šausmas. Lielo lietu nav daudz, bet mazo ir daudzdaudz.
Šodien ir jūnijs, jau vakardien bija, tikai man bija tik kārsti un galvreibonīgi, ka vispār neko negribējās darīt.
Sliktā ziņa ir tā, ka mans mazais ārējais cietais disks nomira un no viņa neko nevar dabūt ārā, kas ir diezgan skumīgi visu veco bilžu un supersakārtotās mūzikas dēļ, bet labā ziņa ir tā, ka man ir lielais ārējais cietais disks, kurā ir viss no mana pc, izņemot to, kas bija uz C, jo tas bija mazajā, bet par to vēl ir cerība, jo viss no C svarīgais varētu vēl būt arī Ivara kompītī.
Es, protams, visu rakstu ačgārnā secībā, kas man dažreiz pašai besī, jo ja jau es gribu visu sakārtot, tad vajadzētu saakt ar to, kā es rakstu un domāju, bet nu labi, izlaižam.
Par sakārtošanu :D Šodien tante atstiepa mājās "Mūsdienīgas saimnieces rokasgrāmatu", un lai arī cik paarsteidzoši tas neliktos, man liekas, ka tā būs mana mīļākā grāmata :D Un nopietni. Atlika man izlasīt kādas padsmit lapas, lai es pilnā sparā ķertos klāt savam zem-pc plauktiņam. Nu tur viss ir tā, ka es zinu, kas ir kuros vāciņos un tā jauki. Mana maniakālā tieksme rakstīt laikam ir pierimusi, bet toties man ir radusies cita tās vietā - tieksme domāt par to, cik lielisks būs mans un (*) dzīvoklis. Es par sapņoju par to, lai gan septembris vēl ir diezgan aiz kalniem, bet īstenībā jau nav gan.
Kāpēc man ir garumzīmes? Elementāri, Vatson! Izmantoju hc.lv komentāru rakstīšanas aa>ā paarveidotāju :D Iedomājos par to šodien, kad nācās atbildēt uz Skrastiņas e-pastu par to, vai es nevarētu uzrakstīt kaut ko esejai līdzīgu par tēmu '...tu saviļņoji mani...' absolventu salidojumam skolā (tieši ar tādām daudzpunktēm tur bija).
Hmm, kas vēl tāds.. Šodien visu laiku galvā stāvēja viena frāze, kuru laikam gan vajadzēja pierakstīt, jo vairs jau es neatceros. Bija laba.
Tad nu rīt uz Daugavpili (kur kāds vīrietis sadūris riteņbraucēju, jo tas dzēris ūdeni no kaut kāda krāna(?) Tā vismaz dzirdēju "Degpunktā") ar Madaru. Pa vidam jāpadzer Madonas alus un jāiedod (*) jaka, jo viņa teica 'lūdzu' :D
Vēl visādas lietiņas, bet es jau neatceros. Ā, ja nu vienīgi tas, ka Rīgā pie Dāvja ledusskapī aizmirsu laša gabaliņu un vēl, ka visu dienu atstaigājusies pa Rīgu es vēl dabūju stāvēt kājās mikriņā no Teikas līdz Siguldai. Lieki teikt, ka bija tk karsti, ka visi cilvēki izskatījās tā, ka zinātu, kā ir ellē. Un vēl (ak, ačgārnība) 'Alā' es iegāju ar domu paēst - paņēmu pēdējo frikadeļu zupu, pēdējo tumšo Valmiermuižas alu un vispār paspēju uz visu pēdējo. Vēl parunājos ar bārmeņiem un izstāstīju pusi dzīves bezmaz, haha, paspēju piedzerties no 2 aliņiem un iet pa ielām, pa kurām nekad nebiju gājusi, bet nonācu uz pareizā ceļa. Necerēta veiksme! Īstenībā veiksme bija arī tas, ka atcerējos, kur ir pati 'Ala', jo pirmo reizi tur gāju nepārāk skaidrā prātā. Ai, atceros un smiekli nāk.
Jāiet čučēt, rit no rīta jāiet vannā un jāliek mantas, jo šovakar negribās. Ceru, ka rīt ārā nebūs elle un nevajadzēs svīst kā cūkai tikai par prieku dabas mātei.