Laikam uznācis rudens doom and destruction periods vai arī meņkas runā atkal.

Viss tik nereāli kaitina! Cilvēki arī palikuši īpaši debīli. Man tie kitajozi tā zajebal, nu ko var mahāties, pienāks pie tevis kāds, loh, pagaidi, bļe.

Darbā visu dienu ļoti busy. Ļoti, ļoti. Neatceros pat tik cray reizi. Pusstundu no vietas stāvēju virtuvē (lai gan man tur nevajag būt vispār) kā tāds robots liku traukus trauku mazgājamajā mašīnā, ņēmu ārā tīros, liku iekšā netīros, uz riņķi vien. Vismaz nevajadzēja skatīties kā tie lopi lok un rij.

Ja tu faking redzi, ka nav pat kur apsēsties, tad ko tu sūdzies, ka ilgi jāgaida uz savu paiku? Ja tu nāc rīt kaut kādas omletes un tādas huiņas, tad rēķinies ar to, ka būs jāgaida, loh! Tās nav bulkas un kūkas, kuras tu vari dabūt pāris minūšu laikā.

Visbiežāk lietotā frāze: "Fucking customers"

Dažreiz brīnos, kā es varu savaldīties.

Pozitīvais šodienā bija tas, ka, verot vaļā šokolādes pulvera paku, viss uzlidoja man virsū. Sasmējos.
Vēl kamēr Justyna slaucīja uz grīdas nolijušo kaut ko, es viņai pārlecu pāri vardīš-style.
Un saruna ar vienu meiteni:
M - "Can I have..chocolate brownie?"
P - "One?"
M - "Chocolate brownie"
P - "One brownie?"
M - "Yes, brownie"
P - "I mean, would you like one or more?"
M - "Ahh, I thought you're saying "what"! Hahaa"

Nu lūk tā.