Kamēr es iztēlojos, ka dziedu operu, suns pie gultas skaļi smilkst. Čoča vai kā, īsti neesmu vēl sapratusi šo 2 vai pat 3 nedēļu laikā, bet drīz jau būs mēnesis kā te dzīvojam. Viņa nekad nerej, bet ar mani saņurdās un sasmilkstinās.

Vakardien Gunita piedāvāja reizi nedēļā doties uz ar zirgu jāšanas apmācībām, bet tā kā man zirgi tik ļoti necepī un es nedomāju kļūt par policisti zirgu patruļā, tad nu atteicos. Vispār nesaprotu, kāda īsti jēga tādām patruļām. Zirgi tikai piedirš ceļu un viss. Vai tad nu kāds sirmā bērīti rikšos pakaļ ļaundarim, kuru redzīgā miliča acs pamanījusi? Ko viņi vispār tā cenšas panākt? Izskatās jau varenmajestātiski (pirms zirgs noliek kluci vai notecina siekalu), bet tas, manā skatījumā, arī viss.

Visu dienu līst, un man uzmācies kaut kāds negarīgais. Ar kolēģiem šodien īsti negribēju runāt, un visiem uzreiz šausmas un ārprāts, vai tik kas ar mani nav noticis. Atliek vien pateikt, ka gan jau žigulis drīz būs, tā visām sirdis mierīgas.

Vakardienas balodis arī šodien nav licies mierā. Menedžere stāstīja, ka jaunputniņš (jo es nezinu, vai tas ir jaunkundziņš vai jaunkundzīte) aizlīda aiz vienas kūku vitrīnas tā, ka ar savām putna smadzenēm nespēja izkļūt ārā, jo kāāā? No abām pusēm stikli? Viens regulārais klients palīdzēja atbīdīt ledusskapi, lai to lohu dabūtu ārā. Ar slotas kātu un lamām. Tas putns nav normāls.
Šajā pat sakarā varu teikt, ka vienu citu balodi šorīt ļoti bildināju. Sēdēja uz ielas lampas lietū, vērās apkārt un izskatījās mazliet nožēlojami. Tas noteikti nebija pasta balodis. Kā es to zinu? Viņam nebija vēstuļu somas pār spārnu, hahā!

No rīta vecs pāris metro tieši man izdomāja pajautāt, kā viņi varētu nokļūt līdz vienai citai pieturai. Viņi stāvēja pa vidu ejai pie liftiem, kur parasti visu laiku ir rindas un dahuja cilvēku, bet nu es arī tur nostājos un sāku skaidrot. Beigu beigās atdevu viņiem savu metro karti un noklausījos pateicības vārdus. Kad tiku stāvēt pirmā pie lifta, aiz manis bija jūra cilvēku. Parasti tādos brīžos, pirms atveras lifta durvis, gribas pagriesties pret visiem, uzmest kūkumu, noplivināt apmetni (kurš man tad pēkšņi būtu uzradies), mazliet iesēsties ceļgalos un čerkstošā balsī teikt "follow me, my precious minions".

Vēl pie šodienas labajiem darbiem varu pieskaitīt savu kļūdaino pārklausīšanos, kuras rezultātā viens regulārais klients tika pie dubultā kapučino, parastā vietā (4 espresso šoti). Viņš bija priecīgs.

Un, protams, nobeigumā es gribētu pateikt, ka saplēsu 2 piena trauciņus, par nepareizu cenu pārdevu 2 kūkveidīgas lietas un atkal jau ļoti sāpīgi atsitu elkoni. Paldies.