Lietas gan neiet kā pa sviestu, bet ir tā sajūta, ka visam jānotiek tā, kā tas notiek. Laikam jau to apliecina tie deja vu, kas visu laiku metās virsū.
Jocīgi, ka ar cilvēku, kuru pazīsti knapi nedēļu, izveidojusies tik cieša saikne. Pilnīgi nereāli. Visas divdomīgās sarunas, pretīgo lietu pieņemšana, brīvības sajūta. Jūtos kā samīlējusies :D ceru, ka tas nepāries. "Es tagad Tevi varu saukt tā kā par..draudzeni?"
It kā tikai 3 gadu starpība, bet viņai ir vīrs un meita. Tas pēdējā laikā liek domāt par to, ka pēc dažiem gadiem lielākā pazīstamo, mana vecuma cilvēku būs apbērnojušies, apvīrojušies un apsievojušies. Jocīgi jau tagad dzirdēt "man arī gribētos bēbīti" + vēl saprast, ka konkrētais cilvēks tiešām varētu būt atbilstošs tādai lomai. 20 taču nav nekāds vecums, tomēr tajā pašā laikā domas aizklīst līdz visiem 30 un skaistajam vārdam "vecmeita"..
Tētis ar Violetu izskatījās šokēti par faktu, ka man nav drauga. Nez kāpēc viņi bija domājuši, ka man ir. Teicu, ka tāda padarīšana aizņem laiku un nav vajadzīga, lai gan iiir jau, bet ehh.. vēl nē. Man jābraucot uz D-pili dzert garšīgais ābolu vīns un ēst truša gaļu. Kaut kā beidzot man arī ir pielēcis, kāda vērtība ir ģimenei. Laicīgi, Pata, laicīgi. / sanāk gan nesakarīgi, ka pieminu to uzreiz pēc ēšanas un dzeršanas daļas, haha /
Man patīk mans darbs. Pa reizei gan sanāk aizdomāties par to, kā būtu, ja būtu aizgājusi strādāt tajā krogā par oficianti - stabila alga, garantijas utt. (iekal ēdienkarti un dzērienkarti, paflirtē, dabū dzeramnaudu), bet šeit atkal tas, ka principā pelnu tikai runājot un klausoties, skaisti prezentējot. Pirmais mēnesis nav viegls, bet nav arī grūts. Žēl, ka nesanāk tikt uz visām apmācībām, kuras ir, piem. par iebildumu pārvarēšanu un tādā garā. Jūtama vajadzība pēc tiesībām un mašīnas. Jūtama vajadzība pēc pieredzes pārdošanā, bet tas ar laiku. Ļoti patīk tas, ka ir izaugsmes iespējas. No oficiantes es varētu kļūt tikai par, hmm, gan jau, ka vecāko oficianti, ūūū!
Labi, nepateicu visu, ko vēlējos, bet vismaz kaut kas.
[1:18:57 AM] Eds: dzīve ir kā ceļš
Jocīgi, ka ar cilvēku, kuru pazīsti knapi nedēļu, izveidojusies tik cieša saikne. Pilnīgi nereāli. Visas divdomīgās sarunas, pretīgo lietu pieņemšana, brīvības sajūta. Jūtos kā samīlējusies :D ceru, ka tas nepāries. "Es tagad Tevi varu saukt tā kā par..draudzeni?"
It kā tikai 3 gadu starpība, bet viņai ir vīrs un meita. Tas pēdējā laikā liek domāt par to, ka pēc dažiem gadiem lielākā pazīstamo, mana vecuma cilvēku būs apbērnojušies, apvīrojušies un apsievojušies. Jocīgi jau tagad dzirdēt "man arī gribētos bēbīti" + vēl saprast, ka konkrētais cilvēks tiešām varētu būt atbilstošs tādai lomai. 20 taču nav nekāds vecums, tomēr tajā pašā laikā domas aizklīst līdz visiem 30 un skaistajam vārdam "vecmeita"..
Tētis ar Violetu izskatījās šokēti par faktu, ka man nav drauga. Nez kāpēc viņi bija domājuši, ka man ir. Teicu, ka tāda padarīšana aizņem laiku un nav vajadzīga, lai gan iiir jau, bet ehh.. vēl nē. Man jābraucot uz D-pili dzert garšīgais ābolu vīns un ēst truša gaļu. Kaut kā beidzot man arī ir pielēcis, kāda vērtība ir ģimenei. Laicīgi, Pata, laicīgi. / sanāk gan nesakarīgi, ka pieminu to uzreiz pēc ēšanas un dzeršanas daļas, haha /
Man patīk mans darbs. Pa reizei gan sanāk aizdomāties par to, kā būtu, ja būtu aizgājusi strādāt tajā krogā par oficianti - stabila alga, garantijas utt. (iekal ēdienkarti un dzērienkarti, paflirtē, dabū dzeramnaudu), bet šeit atkal tas, ka principā pelnu tikai runājot un klausoties, skaisti prezentējot. Pirmais mēnesis nav viegls, bet nav arī grūts. Žēl, ka nesanāk tikt uz visām apmācībām, kuras ir, piem. par iebildumu pārvarēšanu un tādā garā. Jūtama vajadzība pēc tiesībām un mašīnas. Jūtama vajadzība pēc pieredzes pārdošanā, bet tas ar laiku. Ļoti patīk tas, ka ir izaugsmes iespējas. No oficiantes es varētu kļūt tikai par, hmm, gan jau, ka vecāko oficianti, ūūū!
Labi, nepateicu visu, ko vēlējos, bet vismaz kaut kas.
[1:18:57 AM] Eds: dzīve ir kā ceļš
noskaņojums: miegains
skan: Heart - Barracuda
ir doma