(nē minc, šis ir jaunāks ieraksts :D skaties zemāk)
mamma tikko baigi man saka, kāpēc es laižu sīkos pa priekšu busiņā. pasaku, ka darīt man citu nav ko, kā viņus grūst malā un kāpt pirmajai. nē nu es labprāt, bet tie sīkie kretīni pēc tam gan sit, gan spārdās, gan diršās! nafig man vajadzētu bojāt sev garastāvokli, ja to lieliski tāpat izdara viņu debīlās sarunas un LV radio 2. mamma laikam aizmirsa, ka iesitot kādam jaunākam, man viņa vecāki var piesiet kaut ko kaut ko un tad būs skaidrošanās n shit. tāpēc man nepatīk bērni :D patīk tikai tādos gadījumos: a) viņi nemāk runāt, b) viņi nemāk lamāties, c) viņiem ir labs noskaņojums un viņi neraud, d) viņi nemāk staigāt, haha :D varbūt pēc gadiem mana attieksme mainīsies (jo tad man nebūs jāizcieš tās mokas, kuras sauc par skolēnu autobusu)
pēc 25min uz busu. vajadzēja pamācīties matemātiku, bet man nesanāca. ak, pārsteigums, pārsteigums!

vienu dienu es jūtos tā, citu - pavisam savādāk. šodien, piemēram, man gribējās kādam iesist pa seju, uzkliegt, iespert vai arī aiziet prom, paraudāt un padusmoties uz visu pasauli vienkārši tāpat, bez īpaša iemesla. es ienīstu garastāvokļa maiņas, citi arī ienīst manas garastāvokļa maiņas. es ienīstu Musiqq stulbās dziesmas līdz sirds dziļumiem, es viņus ienīstu vēl vairāk par to vienu meiteni no fonofesta (viņa laikam ir vienīgais cilvēks, kuru es tik traki ienīstu nepazīstot). es varētu sev iedurt pildspalvu kājā ātrāk, nekā pakļaut savu dzirdi un smadzenes tai izvarošanai. bļee, man viņi tik ļoti riebjas, ka es varētu izsaukt sev vemšanu, ja vajadzētu, ieskriet sienā lielā ātrumā un zaudēt samaņu. es pat nezinu, ko lai vēl tādu uzraksta, kas raksturotu to, cik ļoti man viņi nepatīk. protams, ka šodien man tas mēsls bija jāklausās, jo citiem tā dziesma patīk (es varu sākt ienīst arī tos cilvēkus, kuriem patīk TAS). labāk palikšu kurla no Otep pilnā skaļumā iekš mp3. šķiet man pilnīgi aizies ciet un es ieduršu kādam nazi acīs dēļ tās dziesmas. pilnīgi psihie nāk virsū dēl viņiem. 

sēžu pie (*) dīvānā, dzeru vīnu, izraustīju meitenēm uzacis, paēdu makaronus un traki gaidu rītdienu. vispār neliekas, ka šorīt/šodien biju tik dusmīga, ka psc. jūtos priecīgi tagad. gāju uz vilcienu, neprātīgi putināja sniegs. mamma lika paņemt lietussargu, jo savādāk šausmas un ārprāts, man sasnigs seja. stacijā manas pēdas bija vienīgās. iemīņāju sniegā (*) un pēc tam arī sirsniņu, jo kāpēc gan ne? vilcienā konduktore pie manis pienāca tikai pēc Cēsīm, tāda pamanīta sajūta :D pa ceļam klausījos, kā (*) man lasa Epikūru un Sartru un kā Dāvis stāsta, kādas grāmatas viņam ir un vēl visādus vārdus no skaidrojošās vārdnīcas. sēdēju un smējos. telefons no sarunām galīgi karsts, bet Patai sejā smaids.