pēdējās dienās rādās tik interesanti sapņi, ka tas pilnīgi ir iemesls, lai neceltos augšā un gribētu pagulēt vēl stundiņu. arī gulēt gulēšanas pēc es neatteiktos, bet nu izgulēšos kapā, tā teikt (lai gan mani kremēs)
nu ko, pamodos 6os un tad kādas minūtes 20 vingroju aukstā istabā kamēr palika silti. aizgāju uzkrāsoties un tagad ēdu pēdējo maizīti un iešu tīrīt zobiņus un apģērbties. tētis ar būs tūlīt augšā jāmodina. varēšu tad iedziedāt balsi, pirmā stunda - koris.
prieciņš pašai, ka es vingroju. vajadzētu katru rītu biš ilgāk un vēl pēc skolas, tad būtu pavisam labi.

šodien man bija strespilna diena, pilna daudz un dažādām domām. citreiz liekas, ka vieglāk būtu vnk izslēgt domāšanu vai arī, ja tādas vispār nebūtu, tad nevajadzētu ne par ko uztraukties. es vienkārši nespēju izturēt, ka nav atbilžu uz tik daudziem jautājumiem. es to nespēju uztvert mierīgi, samierināties ar to kā ir un palikt neziņā. mani tas satrauc un galu galā dzen sava veida izmisumā. kultūras vēsturē viegli psihoju par to, kādā veidā senie cilvēki varēja tik skaistas ēkas sacelt un tik arhitektūriski pareizi domāt un visu visu, nu kā? viņi bija seni, lai gan dzīvoja laikā, kad vajadzēja uztraukties tikai par to, vai nesākas kāds karš un kaut kas tāds. tas ir tikai viens no miljons jautājumiem, kuri man paliks neatbildēti. filozofijā es sevi novedu tik tālu, ka man nobira pat dažas asaras par to, ka es vnk nespēju pieņemt visu kā ir, jo man to jautājumu ir tik šausmīgi daudz, kamēr citi tajā laikā var dzīvot mierpilnu dzīvi par neko neuztraucoties. es gribētu būt vienkārši kāds budistu mūks, kas dzīvo kaut vai klosterī, domā mierīgas domas, saplūst ar dabu, meditē un galu galā izprot visu Pasaules kārtību un pilnīgi VISU. viss, man netur nervi, sāku tikko raudāt. vairs neredzu burtiņus. iešu meklēt nervu zāles laikam vai iziešu uz balkona nomierināties.

un vispār, nahuj viss ir tik ļoti nomācošs un visi par to runā un ir tik maz priecīgu brīžu? runā, ka no 1. maijā man te Jāņmuižā vsp nebūs siltā ūdens, jo redz skola naudu iztērējusi tur un tur un šķeldas neesot pirkusi. katlumājai redz tagad neesot ar ko kurināt un arī neesot naudas, lai npirktu kaut kādas eļļas katliem vai nezinu. vnk bļeģ!
šodien vēroju kā kaķis neatlaidīgi cenšas noķert putniņu, bet viņam nekā neizdodas, jo viņa laupījums vienkārši ņem un aizlido. bet viņš turpina.
________________________________________________________________________________________
bāc, man vajag kaut kā atslēgties no pasaules, savādāk man būs kaut kāds nervu sabrukums.

esmu kā tualetes pods, kurā vnk iedirš un tad tas aizdambējas uz kādu laiku, līdz to kāds atdambē un sūdi aiztek tālāk