šodien man bija strespilna diena, pilna daudz un dažādām domām. citreiz liekas, ka vieglāk būtu vnk izslēgt domāšanu vai arī, ja tādas vispār nebūtu, tad nevajadzētu ne par ko uztraukties. es vienkārši nespēju izturēt, ka nav atbilžu uz tik daudziem jautājumiem. es to nespēju uztvert mierīgi, samierināties ar to kā ir un palikt neziņā. mani tas satrauc un galu galā dzen sava veida izmisumā. kultūras vēsturē viegli psihoju par to, kādā veidā senie cilvēki varēja tik skaistas ēkas sacelt un tik arhitektūriski pareizi domāt un visu visu, nu kā? viņi bija seni, lai gan dzīvoja laikā, kad vajadzēja uztraukties tikai par to, vai nesākas kāds karš un kaut kas tāds. tas ir tikai viens no miljons jautājumiem, kuri man paliks neatbildēti. filozofijā es sevi novedu tik tālu, ka man nobira pat dažas asaras par to, ka es vnk nespēju pieņemt visu kā ir, jo man to jautājumu ir tik šausmīgi daudz, kamēr citi tajā laikā var dzīvot mierpilnu dzīvi par neko neuztraucoties. es gribētu būt vienkārši kāds budistu mūks, kas dzīvo kaut vai klosterī, domā mierīgas domas, saplūst ar dabu, meditē un galu galā izprot visu Pasaules kārtību un pilnīgi VISU. viss, man netur nervi, sāku tikko raudāt. vairs neredzu burtiņus. iešu meklēt nervu zāles laikam vai iziešu uz balkona nomierināties.