nu nezinu....tā īpatni; pinkšķu vienā laidā, pat par zem dīvāna paripinātu riekstu, jo tas ir kaitinoši, viņam tur nav jābūt; manas emocijas tiek ignorētas, mans atvaļinājums solās būt sabojāts..kaut kā nav labi!
un tajā pat laikā ir tāds prieks par dzīvi, prieks no rītiem mosties un dziedāt, vēlme mīlēt un bučot...līdz nākamajam riekstam, kad akau sakliedzos un aizcērtu durvis

vakar no lietus paglāba tante, iedeva lietussargu....es nezinu, kas tā par tanti, nepazīstu, pirmo reizi mūžā redzēju; un šorīt viņa atkal stāvēja pie aģentūras durvīm un es varēju viņai atdot to lietussargu. Vai es kādreiz kādam nepazīstamama cilvēkam šitā atdotu savu lietussargu?....

pēc divām tik čaklām dienām šodien nevar sevi piespiest kaut ko izdarīt...trinos, ņurku tos papīrīšus, bet nu nekādi...izgāju ārā pasauļoties
un tad jau arī bulkas ar tēju sakārojās, un jūru...un sēdēt uz tā soliņa līdz darba dienas beigām

man liekas, ka uz vingrošanu es šovakar neaizvilkšos... man ir grūti iedomāties šitik fantastisku laiku pavadīt kaut kur iespundētai lokoties tā, kā es nemaz nelokos....pilnīgi izslāpusi, es tik šausmīgi gribu to saulīti! kaut vai tēju dzert uz balkona....
laikam neaizvilkšos gan...
kartfeļus arī sagribējās, tātad - vēl arī veikals un plīts šovakar:)