Vakar trolejbusā ielec divi narkomāni, katrs paķēruši pa kastei ar kādu skaistumkopšanas aparātu – fēnu, masāžas pistoli vai ko tamlīdzīgu. Viens no viņiem tūdaļ, drudžaini plosīdams, sadīrā iepakojumu, lai novērtētu, kas tur ir iekšā, otrs, skaidrākais, sāk rāties - kam tu tagad to pārdosi, ja kasti esi saplēsis? Pirmais nolamā kasti, biedru un situāciju un atslien pret sienu kājas, atklādams pasaulei zilumainos stilbus.
Un es domāju – nez ko viņi tik veiksmīgi tādi nepieķerti ir apzaguši un par to, cik patīkami tomēr braukt ar velosipēdu. Un treškārt nodomāju – ja es būtu profesionālāka rakstītāja, tad būtu nopētījusi gan to, kas patiesībā ir tai kastē, gan kas viņiem mugurā, gan kā kurš izskatās, gan novērtētu balss tembru utt. Detaļas piešķir tekstam garšu.