nu nezinu....tā īpatni; pinkšķu vienā laidā, pat par zem dīvāna paripinātu riekstu, jo tas ir kaitinoši, viņam tur nav jābūt; manas emocijas tiek ignorētas, mans atvaļinājums solās būt sabojāts..kaut kā nav labi!
un tajā pat laikā ir tāds prieks par dzīvi, prieks no rītiem mosties un dziedāt, vēlme mīlēt un bučot...līdz nākamajam riekstam, kad akau sakliedzos un aizcērtu durvis

vakar no lietus paglāba tante, iedeva lietussargu....es nezinu, kas tā par tanti, nepazīstu, pirmo reizi mūžā redzēju; un šorīt viņa atkal stāvēja pie aģentūras durvīm un es varēju viņai atdot to lietussargu. Vai es kādreiz kādam nepazīstamama cilvēkam šitā atdotu savu lietussargu?....