Nepaspēju pat lāga ieiet iesaukšanas komisijas telpā, kad kāds virsnieks
man jau uzbļāva: - Ko brīnies, muti pavēris! Ģērbies nost! Mudīgāk!
Protams, es izģērbos un nostājos tādu pašu pliku vīriešu rindas galā. Kad
pienāca mana kārta, ārsts ņēmās aplūkot manu seju: iespējams, viņš pētīja
mazliet greizo degunu vai manas tuvredzīgās acis.
- Astigmātiķis?
- Nē, katolis, - atbildēju bez vilcināšanās.
Man aiz muguras atskanēja smiekli. - Nav ko zviegt! - iebrēcās daktreris. -
Tu laikam gribi dabūt virssardzi! Interesanti, kas tas tāds par daiktu...
- Jūs esat ļoti laipns, dakter, bet man mājās nebūs kur to likt. Mēs
dzīvojam tik saspiesti...
Mans atteikums ārstu laikam ļoti apvainoja, jo viņš pielēca kājās, pavisam
pārskaities. Par laimi, man pavēlēja pienākt pie blakus galdiņa. Es
paklausīju. Man sāka uzdot jautājumus:
- Lasīt un rakstīt pr oti!
- Kas tas par jautājumu!
Belziens pa galdu.
- Nekādus 'kas tas par jautājumu!'. Atbildēt: jā vai nē!
- Jā vai nē, - es atbildēju, nolēmis turpināt izpildīt visu, ko vien man
liks.
- Bet tagad es tev teikšu dažādus vārdus, bet tu man - vārdus ar pretēju
nozīmi. Saprati!
- Sapratu, - es atbildēju.
- Tātad sākam. Karsts.
- Auksts.
- Balts.
- Melns.
- Labi ej.
- Slikti, stāvi.
- Absolūti nederīgs!
- Derīgs daļēji.
- Vācies prom!
- Panāc tuvāk.
- Diezgan!
- Turpini.
- Idiots!
- Gudrais.
- Aizvāciet taču viņu no šejienes reiz par visām reizēm!
Un, kamēr es meklēju atmiņā izteicienu, kas būtu pretējs šim, divi kareivji
saķēra mani aiz rokām un izveda ģērbtuvē. Pa lodziņu man pasniedza izziņu.
Es biju pārsteigts. Izziņa vēstīja: 'Pilnīga atbrīvošana no karaklausības.
Absolūti nederīgs. 17.paragrafs, C.punkts. Garīga nepilnvērtība.'

Un tā es no armijas izvairijos...