šodienas tēma - juridiskā, bļaķ, interpretācija.
no manas mutes pērles birst!

slikti eedu, piipeeju, dzeru, lamaajos, maz gulju, dusmojos reti, bet pamatiigi, apvainojos veel retaak, bet pamatiigaak, dzeru melnu kafiju, humora izjuuta arii melna, nekad nesmejos, vienmeer aizguljos, vienmeer kaveeju, vienmeer aizmirstu visus apsveikt sveetkos.

jaaiet uz juuru, shkjiet.. ljoti sen neesmu saulrietaa peldeejusies.

pavisam viegli kljuust dziivot, kad savu dziivi pienjem par savu. un mana miilestiiba ir mana, dota, lai dotu taalaak, ne njemtu. taapat kaa tava tev, un vinju visu vinjiem.

uz Baku braukshu, kad man buus mociitis!

kolektiivi barinjaa paaris sekundes taa arii staaveejaam uz perona, mazliet nepacietiigi un truli veroties aizveertajaas vilciena durviis. nosmeejos pie sevis, atceroties mashiinistu, kursh pirms kaadas nedeeljas balsii ar pieskanju "nu cik var atkaartot" nobeera "cieniijamie pasazhieri, lai atveertu vagona durvis, nospiediet sarkano pogu.." un to kaa nevareeju saprast, vai tad tieshaam kaads ir tik..neattapiigs.

labriit.

es dzimu mākoņainā laikā un nebūt nerāvos dzīvē.

man tomēr šķiet, ka dzīve ir ceļš vienam pie otra. ceļi. pagriezieni. tilti un tuneļi, un ar košām gaismām iezīmēti lidmašīnu skrejceļi. tieši tik gari, lai satiktos īstajā laikā. cik tomēr muļķīgi tas izklausās.. bet es tiešām tam ticu. var jau būt, ka tas laiks nekad nepienāks. varbūt mēs esam uz paralēlām šosejām, raugoties viens uz otru caur stikla sienu brīžos, kad līkumi pietuvojas viens otram. bet varbūt tu jau esi tepat, aiz stūra, mazliet steidzīgi mīņājies pie sarkanās gaismas luksoforā, rokas kabatās salicis un pārvilcis kapuci pāri galvai, un man atliek tikai nogriezties uz otru pusi, lai tevi ieraudzītu.

varbūtības ir tikai varbūtības. bet es zinu, reiz kādā krustojumā mēs tiksimies. es būšu pāri ielai..

varētu aizbraukt uz Baku un saēsties arbūzus. vai melones.