dārza nojumes jumtam pārklāta plēve. lai lietus nelīst iekšpusē.. plāna tāda, pavisam. čaukstoša. kā krītpapīrs viegla. sasieta stūros, un vējam uzpūšot uz brīdi pieblīst kā fokbura burinieka priekšpusē, un tad klusi viļņojas kā vēja dzītas smiltis jūras malā. sēdēju balsu ielenkumā un nejauši pavēros augšup.

tur, uz sargātā jumta, dzimst gaismēnas un kustība. un var dzirdēt, kā lēni elpo jūra. un var dzirdēt, kā lēni elpo mežs. viss kopā skan tādā simfonijā, ka saules pinumā iezogas īssavienojums.un pēkšņi nekā cita nav.

bet esi tu kaut kur blakus. un kaut kur blakus ir tavs siltums. un man salst pleci, un tu pievelc sev klāt.. it kā tam tā būtu jābūt. it kā šī vieta tevi gaidījusi jau sen. it kā tu te būtu ierakstīts.

it kā tu vienmēr te jau būtu bijis.

es vienmēr meklēju sevi tur, kur manis nemaz nav. un nekad neredzu sevi tur, kur es esmu. heh. mazliet pat lūpu kaktiņi sarosījās smaidam. šķiet, tomēr ir lietas, kas nemainās..

you have to stop waiting. atkal jāsmaida.
i do indeed.

man ir māja, kurai atkal uz jumta ir jūra

طوفان رعد و برق

vakara saule vienā un dusmīga negaisa fronte otrā debess pusē. zemeņu mojito glāzē, mellenes melleņu bļodā, rabarbermaize krāsnī. ar sauļošanās kremu ieziesta silta āda un jūra, kas iesūkusies matos. jau izžuvusi. kokos vējš, nemierīgs tāds, brāzmains, kā naktī, kad šķita, ka jumtu rauj nost un nes pie smaragda pilsētas burvja. es nekādi nevaru saprast - miera nav tādēļ, ka nekas nav bijis, vai tādēļ ka šķiet, ka viss vēl būs? gan jau, viss tāpat ir tikai manā prātā. bet man nevajag atbildes. atbildi.. буквы, я пишу и не жду никогда ответа.

ojj, kakaja sevodnja uļica jomas! bļesk i krasata!:)

braucu garām tieši brīdī, kad austiņās Ляпис Трубецкой dziedāja Я ищу таких как я, сумасшедших и смешных, сумасшедших и больных е-е-е, а когда я их найду мы уйдём от сюда прочь, мы уйдём от сюда в ночь, мы уйдём из зоопарка-а-а-а-а


a-a-a-a-a-a