Divsimt jūdzes tieši uz ziemeļiem augšup pa Jukonas upi; trīs dienas un divas naktis. Cilvēks ir neaizsargāts pret vēju, jo jābrauc pa upes vidu. Gar krastiem sniegs ir pārāk dziļš. Upe vietām ir vairāk nekā pusjūdzi plata, tādēļ vējš purina pamatīgi. Grūtākais ir tas, ka Jukonas ielejā, šķiet, saplūst viss Aļaskas aukstais gaiss un temperatūra bieži ir piecdesmit, sešdesmit grādi zem nulles. Vēja brāzmās ir vēl aukstāks. Ziemeļos saka, ka šādā aukstumā var "pačurāt un uzreiz turpat pieslieties". Ir tik auksts, ka spļāviens sasalst un nokrītot atlec no zemes.
   Taču tik un tā vienmēr brauc pa upi, jo tā ir kā līdzens lielceļš cauri pakalniem un kalniem.
   Vienā vārdā sakot, šis ceļa posms ir nežēlīgs.
   Tas nepārsteidz kā Hepi kanjons vai Dalzela aiza, tajā nav tik satriecošas un graujošas spriedzes kā Izdedzē, tas neiedveš bijību kā iekšzemes plašumi.
   Tas ir vienkārši šausmīgs. Kā teica kāds sacīkšu braucējs no Ņujorkas, upe un vējš ir "tieši tev sejā, galīgā pakaļā."
   Nav nekāda patvēruma, izejas, cerības...
   Agrā rītā pa nelielu pieteku tikām uz upes. Plašs, līdzens, praktiski kails ledus. No sākuma (atminējos Lietaino taku) nelikās nemaz tik slikti. Bija gaiša diena, saule spīdēja, temperatūra kādi divdesmit grādi zem nulles. Tādā aukstumā suņiem ļoti patīk skriet, un, kad tie pierada pie ledus, mēs uzņēmām ātrumu. Sākumā suņiem mazliet slīdēja ķepas, bet tie ātri iemācījās nezaudēt pamatu zem kājām, un drīz vien mēs raiti veicām jūdzi pēc jūdzes.
   Likās, ka nobraucam vairāk nekā desmit jūdzes stundā, un es rēķināju, ka tādā ātrumā, ņemot vērā arī atpūtas laiku, mēs nobrauksim upes posmu pusotrā dienā, nevis trīs dienās, kā mums stāstīja pirmssacīkšu instruktāžā. Tobrīd nevarēju saprast, kāpēc divsimt jūdžu braucienam pa līdzenu upi vajadzīgas veselas trīs dienas. Atceros - tiku domājis, ka tā būs pastaiga.
   Taču laika skaitīšanai atkal nebija nekādas nozīmes. Attālums bija jāreizina ar grūtības pakāpi. Un aukstumu.
   Aukstums apstādina.
   Īsts, dziļš aukstums, stiprs sals pat bez vēja ir tikpat nopietns šķērslis kā mūris. Biju izturējis trīsdesmit, pat četrdesmit grādu salu un vēju un gluži vai lepojos ar savām spējām tikt galā ar ziemu, taču man nebija ne mazākā priekšstata par to, kas mani sagaidīja šoreiz. To, kas ir aukstums, var uzzināt tikai uz Jukonas.
   Braucām pa upes vidu, un saule sildīja mūsu muguras. Suņi viegli tika uz priekšu, slieces šņāca un strīķējās uz ledus, un apkārtējā ainava, kā jau gandrīz visā Aļaskā, bija satriecoši skaista.
   Lai gan pēcpusdienā saņēmu pirmo mājienu, tobrīd vēl neko neaptvēru. Upe meta līkumu, un mēs iebraucām vējā. Tas nebija stiprs, taču mūsu gaita palēninājās, un suņiem nācās mazliet pastīvēties. Bijām ēnā, jo sauli aizsedza kalns, un temperatūra nokritās.
   Tā nenoslīdēja lēnām. Tā pazeminājās pēkšņi, un es sajutu negaidītu, ļaunu aukstumu skaram seju.
   "Jēzus..." Man galvā bija silta cepure, bet kapuce nolaista. Lai aizturētu vēju, es to aizvilku priekšā sejai. Likās, ka mans deguns sasalst. Tas notika ātrāk nekā piecās sekundēs.
   Taču tad kamanas nokļuva atpakaļ siltajā saulē, upe kļuva platāka, un vējš pierima. Tas bija tikai sala skūpsts, taču, ja es būtu bijis vērīgāks, tad saprastu, kas gaidāms naktī.
   Laikam nezināšana dara svētlaimīgu. Vēl neuztraucos. Jau agrāk biju salis. Galu galā nu jau biju nobraucis vairāk nekā pusi Iditarodas trases un iemācījies izdzīvot ziemā. Jā, ir auksts, es domāju. Nu un tad? Man kamanās bija vēl biezākas drēbes. Biezākas bikses, pār galvu velkamas vējjakas, sejas maskas, aitādas dūraiņi. Nu bija īstais laiks tos ņemt ārā.
   Lai gan vēl nebija īsti satumsis, apliku ap galvu saiti ar spuldzi un sagatavojos, kā šķita, parastam nakts braucienam.
   Tad satumsa.
   Aukstums vairs nebija izmērāms.
   Sals apņēma mani no visām pusēm. Tas lauzās iekšā pa visām šuvēm, pa katru spraudziņu, katru atvērumu, un es jutu tā strāvas. Sals dūra kā ar adatām, grieza kā ar asu ledu, iekšā spiedās absolūts aukstums.
   Bija vienkārši neticami auksts.
   Pēc stundas man klājās grūti. Biju apvilcis visu savu silto drēbju arsenālu, taču tas nelīdzēja. Aukstums mani pārņēma, tas iegūla manos plecos, ieplūda cauri sejas maskai, vējjakai. Tas līda apakšā, apkārt un cauri visām drēbēm, lai dzeltu, saldētu un nestu nāvi.
   Dievs, es domāju, Dievs debesīs...
   Tad es sāku skriet. Ik pa laikam, turēdamies pie stūres, noskrēju simts soļus. Tad atkal braucu, kamēr aukstums no jauna sāka mani pārņemt. Tiklīdz tas notika, lēcu nost no sliedēm un skrēju.
   Tā visu nakti. Tik un tā nebija labi. Apsaldēju vaigus, arī roku un kāju pirksti sāka stingt, taču es izturēju nakti un visaukstākās stundas pirms rītausmas, līdz uzausa saule. Tajā brīdī sapratu, ka sauli var pielūgt - tā atgriezās pie debesīm, lai sniegtu atvieglojumu un dzīvību jaunai dienai.
   Nezinu, cik tonakt bija auksts. Nevaru izteikt aukstumu grādos, šajās precīzajās, sīkajās mērvienībās, kuras cilvēki pasākuši lietot.
   Zinu, ka bija tik auksts, ka koka sērkociņi neaizdegās, lai cik ātri un spēcīgi tos vilku pa kastītes sānu.
   Zinu, ka bija tik auksts, ka manas spuldzes baterijas pārstāja darboties, un es braucu tumsā. Baterijas atradās zem mana apģērba.
   Zinu, ka bija tik auksts, ka ziede un zāles suņu ķepām plastikāta maisiņos, kas auklā karājās man ap kaklu zem visām drēbju kārtām virs garās apakšveļas, sasala ragā.
   Aukstums. Tāds aukstums, ka tad, kad uzlēca saule un es sajutu uz drēbēm tās siltumu, man gribējās raudāt un lūgt Dievu. Kad pēc otrās ļauni aukstās nakts es beidzot sasniedzu Kaltagas ciematu, kur ceļš novirzās no Jukonas un sākas simts jūdžu posms līdz Beringa jūrai, es izjutu tikpat lielu pateicību, kā toreiz, kad tiku vaļā no armijas vai kad redzēju piedzimstam savu dēlu. Es biju pateicīgs līdz sirds dziļumiem.



/ Gerijs Polsens