tā vien šķiet, ka šonakt es būtu ar mieru līdz rīta gaismai braukāties maršruta taksometros. rimtā nesteidzībā vērot visu no malas un izdomāt teju visas domas, kurām nekad tā kārtīgi nav atlicis laika (un varbūt arī mazliet kārtīgas uzdrīkstēšanās). es nespēju turēties pretī tai sajūtai, kura rodas, redzot garām skrienošas pilsētas laternas, izgaismotus tiltus un tirdzniecības centrus, ēkas un nogurušas, miegainas ielas brīdī, kad zini, ka dodies no šejienes prom. all we can do is keep breathing.
14 comments | Leave a comment