vitamīns_k - September 26th, 2011 [entries|archive|friends|userinfo]
vitamīns_k

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

September 26th, 2011

[Sep. 26th, 2011|10:55 am]
nu, ieraksti kaut ko, kaut kādu sarakstu, uzadi dūraiņus no "kaut kas" un "kaut ko", kas savā starpā savijas kā labā un ļaunā čūskas un labā čūska pasauc savu brāli bokseri, bet sliktā saka, ka viņai mājās ir tanks ar kāpurķēdēm, es ēdu vafeles un cepumus un to rievainā virsma kā gumijas paklājs pie kaut kādiem slapjiem baseiniem vai, piemēram, es saku vafelei, tu tagad būsi čūska, sāc locīties, un viņa izlasa grāmatā, ka rokas granātas ir labs atsvars, ja grib trennēt kakla muskuļus, nejau rīkles dobumu, bet tieši muskuļus, kas skaustu satur vienā tvērienā, divos tvērienos un noplivinot apmetni, izšāujas parašūts un krievu armija ienāk murmanskas pamatskolā, groza skolotājai Austrai degunu, kamēr viņai sāk tecēt deguns, puņķaina tāda ierodas komisariātā un saka, ka viņai skolnieki raustot svārkus, kamēr tie skapī iekārti blenž sienā, bet skolnieki ir mazās pagales, ko skolas kurtuves mākslinieks atnācis sakraut savā kreisajā āķī un nesīs tagad krāsnī likt, košļeni žļambājot ES JUMS SAKU, MAN SĀP MAZAIS PIRKSTIŅŠ, ficuks viņam sāp, viņš palaida savu delveri lodāt pa āmuriem un tas tos salodēja un tas tiem teica uz viņiem teica tas, ka līks lai paliek caurais koks, kas ar zeķu gaismu apklāts māla pods un ceļas agrā rīta ausma, rok sev kapu mežmalā, vakariņam iestājoties brokastiņš uz ciņa sēž, štuko saprast grūtas lietas, lietus lāses lēni krīt un pār eža maigo kažociņu paklupis ir ceļinieks nobrāzis sev dārgo svītu degungalā parazīts, sacīts darīts neņems ļaunā vārdi viens par otru atkarīgāki, gozējas viens gar otru, tērgā, netērgā, atkārtojas, man vienalga.
linkpost comment

[Sep. 26th, 2011|11:06 am]
man šakālis vienreiz teica ieskatoties acīs varot, pagaidi, viņš man ieskatījās acīs un teica, vispirms teica un tad ieskatījās acīs, pacēla acis un teica, vispirms kaut ko pateica, piemērs nebija lieks, piemēram, viņš teica, hops, rekurs saule lec, tas neder, viņš teica, mani tētis nositīs, viņš bija batoniņš asiņu, viņam bija kulbiņa asiņu vai kaut kāds štrunts maisīja ritenim griezt klaipu onkoloģiskā plāceņa, mēs bijām mazi tirliņi, kas nelika mieru mājiniekiem, viņiem bija sava saprašana, mums sava, mēs negājām pie absolūtā standarta skatīties multenes, tāpēc mūsu realitātes bija ērmi viena otrai, viens otru apkāvuši mēs sasēdāmies gultā un ritmiski šūpojot karotes salikām šūpuļtīklā šūpuļdziesmas un šūpojot savas pūstošās galvas devām zvērestu nekad nekost viens otrā viens otra un otra viens, kas bija tas mazais īpašums, kas nolidoja gar garšļaukus vāzi, vai tas bija lidojošs nekustamais īpašums, maza muša? mazas vērtības īpašums, tāds kā puteklis? atņem manu sveicienu, atņem manu gādību, es lūgšos tev terasi kafijas, tu man uzliesi verdošu ūdeni uz pautiem un man tur būs kaut kāds štrunts palicis, mēs apsēdīsiemies pie galda un diskutēsim štruntu, mēs šņorēsim zābakus, mums nebūs ko darīt, mēs būsim Darwini, mums būs darāmais, durwis, pa kurām iziet un durwis ko piepist, lai neveras ne vaļā ne ciet, lai durvis dara kaut ko funkcionāli neparedzētu, piemēram klapē ausis, plivinās, vērš uzmanību, man pie kājas, lai viņas iet ieskrieties citās durvīs, kas tie par arhetipiem, kas man liek, kam man liek, like, tu biji tu nebiji bekas bija bekas lija es redzēju lietu, bet neredzēju mūziku, jo tā bija pārāk cieši pie ausīm un kad man novilka bikses, āda teica, mani jūs nenovilksiet, jo man pa celam ar kungu, nav nekāda kunga, dieva biļetens silda spine, resnie spine dogs ir kukurūzas ēdāji un man "pajāt" maisās pa kājām, es speru sunītim, tas kož kaķītim, tas kož pelītei, tā kož man, es kožu kebabiņu, tas kož pārdevējam aknās, jo tur taču kilograms kokaīna ir sakakājis visu gaļiņu, ka infekcija ir iemetusies, ieritinājusies, atrisinājusies un nerodas vairs tupi jautājumi, ir viena patiesība un gaļa valda pār prātu, jo gaļai pajāt par kaut kādu tupu mākslu, viņai der tikai absolūtais standarts, bet tā ir tik sīva mācība, ka vari iet izžaut savas bikses, lai tās laikā saprot telpaugu elpu un sniegs lai mūs aprok, jo nebūs neviens atlicis, kas varētu mūs paglabāt, pašam būs sevi jāierušina un ar pēdējo elpas vilcienu jāiedarbina mehānismu, kas rotējot ap svešinieka anālu pavirza spainīti ar lāsīti, kas apgāž lodīti, kas pa ķēdīti sabrauc kaķīti un pēdējā utt. smilšu grēda aizpilda ēteri un miris ir 80 gadu vecumā vecais gurgstētājs un dūnu jakas pulētājs slavenais rakstnieku brigādes tēteris ēteris mēteris mata gala alma wiltnieks nevienu tā arī neapmānījušais es slavenais.
linkpost comment

[Sep. 26th, 2011|11:30 am]
likvidācijas cenas: es spiežu uz to, lai mani apkurina ziemā; es, spiedējs uz to, lai mani ziemā apkurina, pasludinu šo dienu par francijas žirāku, tas ir par f prezidenta nikola sarkozī sievas karlas bruni un viņu kopējās pagātnes un viņu bērnu un bērnu bērnu un lidošanas kosmosā dienu, dienu, kas par dienu, tu to dienu savā prātā tā kā mazu kulbu nespēsi, neiespēsi pat tērētāju dienas ilgajā vidū, ilgviļņu sēdvietas pilnas ar operas ēkas apmeklētājiem meklējot spoka roku spogulī redzot karogu es redzu jūs, i see you, i see you, hipodroms virs acīm uzacīs akacis nesniedzas līdz skatienam, tāpēc rada komisku efektu, dialekts par ko būtu lepojies pat bairons, ja viņam suns nebūtu nogriezis nabas saiti un palaidis papīra lokāmo kuģīti burāt pa bruģi, protams, tas ir uz mūsu rēķina. ierēķiniet reņģu rēķinā vispār, es pārdomāju, es domāju domāju, pārdomāju, visu daru ar domu, lai tikai tā izskatītos pēc preces, kopumu, kaut kā intravenoza, lai cilvēks zārkā to pa lēto varētu sev ielaist aiz ādas, lai tā kā metāla plāksnes zem ādas pasargā no iekšējo orgānu lodēm apkārtējo pasauli lai pasargā no iekšējo orgānu raidītām lodēm, orangutāni, es dzīvoju džungļos, ilgojos pēc civilizācijas, pēc ātras iedarbības civilizācijas, kas mani paceltu spārnos, kas man ļautu spļaut baseinā, lai zivīm būtu kaut kas, no kā izlauzties.
linkpost comment

[Sep. 26th, 2011|11:49 am]
great prāta klātbūtne; atbraucis no ceļojuma, atvaļinājuma, holideja, eja visa tāda seja skatās apkārt seja man redz sev apkārt sienas koridora eja tāda kā to bija viltojis gogēns, bet no pana perspektīva tas ir baigais ģēls. un es slēdzu līgumisku sodu ar multivizuālo mākslinieku grupu ksfss kluba sēdes kautrīgas runas masveida sienas sasien man burtus lokā lūdzu iedodiet man roku kundze sola sadot pa muti sadot pa piena pakas kuli sadot pa ābolu maisiņu pa izdoto sīknaudu sadot pa manu māju manu koka graustu, jo es esmu stiprs mākslinieks sliecos iztēloties citas realitātes un tik labs savā arodā, ka uz to brīdi aizmirst alternatīvas kā jums tāds subjekts vai ņemsiet, Katrīn?
linkpost comment

[Sep. 26th, 2011|11:52 am]
kādai vecai sieviņai bija četri mobīlie un nāve viņu mēģināja sazvanīt uz visiem četriem, viņa necēla un plānoja, kara_c, ja man būtu četri dēli, viņi katrs paceltu vienu mobīlo atbildētu nāvei, norunātu tikšanos visi četri vienā laikā un nāve nāktu tikties ar katru no viņiem bet satiktu visus četrus vienlaicīgi, viņi sapulcētos nāvei apkārt kā melns mākonis tumšā vārtrūmē, tādā, kur padomju vilmās pagalmā huligāni ar nazi piedraud ģimnācijas prātiņam, kam vēl stāv uz skolasbiedru jaunajām mēģenēm un vecā sieviņā šādas jaunavīgas ainavas iztēlojoties vien jau pieņemas spēkā, pat nevajag vairs četrus dēlus, tāpat ir labi, it kā viņai tos četrus dēlus tiešām kāds būtu piedāvājis.
link1 comment|post comment

[Sep. 26th, 2011|12:02 pm]
ultra-āboliņš, ültra kruts umplauts kā uzbļauts es skatos zeķē, izliekoks, ka skatos zeķē, tik ļoti man uzbļauts, ka pasaule rādās baltu seju tik notirpis un noģībis, ka neredz zeķē ģenga skan, pakrati vēl veco pagalīti, izbirs skanoši tārpiņi apsēdīs serdīti barosies un līgosies kā pa vējam pamests zaķis garausis ar cepuri starp ausīm koku starpās rīvē burkānu brutāls tāds razbainieks klusu ciešas čīkst un plēšas kamēr biksēm ielāpi nav nost tikmēr nav vairs "if", "then".
linkpost comment

navigation
[ viewing | September 26th, 2011 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]