|
[Sep. 27th, 2011|12:38 am] |
kā redzat, es joprojām auklēju tās pašas domas, tagad tikai man ir stils, kurā tās pasniegt, man ir savs personīgs pastnieks, kas atnāk no rītiem uzziest sviestu uz maizes, uzvāra kafiju un atskrūvē džema burciņu, jo tur šodien džemā ir naglas. es ēdu naglas un džems man stāsta par šīsvasaras džeza festivālu, kurā rastamani esot sadūruši prāvu pūli un visi asinīm noskūti lauzušies ārā no nožogotās teritorijas, bet sargi ar suņiem visus apkoduši un sadzinuši atpakaļ taisīt, mūziku, mākslu, tēlniecību, glezniecību, grafiku, fotogrāfiju un kaifu, tikai nesakiet, ka jums universitātē nemācīja kaifu. pašmācību ceļā apguvāt? ko? ko. atkārto, es esmu divgalvains pūķis, kas ēd margrietiņas. atkārto, sklandrausi, es esmu margrietiņa, kas nostājusies ceļā divgalvainam pūķim un plūc viņu pie sevis aiz krāgas un sniedz viņam saindētu bučiņu, jo medus šovasar ir vaska krāsā, gustava vaska un nepiesārņojiet jūru, jo tā ir mūsu radība, kas peldēja dieva dibenā un uz viņa apaļā vēdera izveidojās sārtas rozes, kas ar acu krāsu un zīmuļu krāsu un visu lustru krāsu sakrāva man apbērumu apkārt un salika manas krāsas galerijā pie sienas un es biju viens no vēlienīgākajiem buduāra rušinātājiem, ko vien var saspiest kopā vienā ēdienreizē, nē, tēvienreizē, tā vien ir, kā tu saki, kad sāk ausīties, varbūt dzirdēs cilvēcīgu balsi. bet es nedzirdu cilvēcīgu balsi, es nedzirdu sevi tajā runājam, es to nododu un apsmeju, sakuļu un padaru par bērnišķīgu rotaļu, jo manas ciankālija acis ir kurzemes hercogistei parādā visas nigērijas ārējo parādu, es neklausu saviem poļu pavēlniekiem, saviem turkmēņu arabesku licējiem un giljotīnas tehnologiem, jo mans ledusskapis ir mans kvartāls, es izeju uz otro plauktu pēc saujas alus un man iemet kaipeikas un varžu ikrus mazos spaļus spermotozoīdu vaļus luksoforu demolētājus es pārstāvu vogue un vēlētos jūs pabildēt kailu. |
|
|