man vienmēr ir bijis neiespējami izsekot stāstiem, kuros iesaistīti citu cilvēku radinieki. kad stāstā parādās, teiksim, kāda "mammas brāļa sievas tēvs", man prātā notiek īssavienojums un, kad sarunu biedrs, redzot, ka no saspringuma esmu samiegusi acis un pārstājusi elpot, cenšas izskaidrot to radniecību, es apjūku vēl vairāk. patiesībā man nav līdz galam skaidrs arī "otrās pakāpes brālēnu/māsīcu" koncepts, un ik reizi, kad man tas ir skaidrots, neesmu sapratusi un esmu aizmirsusi. man šie koncepti ir teju tik neaptverami kā pati bezgalība, jo man jāiet cauri visam dzimtas kokam pa tiešo līniju, jāizdomā, kā izskatījās tava mamma, cenšoties šo jēdzienu atsvešināt no savas mammas priekšstata, tad jāiztēlojas brāļa tēls, kam arī nav saistības ar manu brāli, bet kas ir savā veidā līdzīgs ne-manai-mammai, un tad jāiztēlojas kāzas, kurās atkal jāsaskata nekad neredzēts cilvēks, sieviete, kas konstruēta no visādiem jau redzētu cilvēku elementiem, tāds fotorobots, beigu beigās nesanāk nekas, ir tikai tēli ar izsmērētām sejām, un, lai saturētu šo konceptu un vēl sekotu stāstam, man nemitīgi jāpatur prātā vismaz 3 cilvēku ķēdīte.
nerunājiet ar mani par savu mammas brāļa sievas tēvu.