pēdējās 2 nedēļas pagāja neremdināmā htoniskā ragveida delīrijā, kam punktu beidzot pielika netiešs, bet nepārprotams atraidījums.
jau jūtu, kā tārpi pamet manu smadzeņstropu, un sagrauztie nervi sāk šņorēties smukās bantītēs.

kā tur bija senajā teicienā - rejection is redirection, un mans direction bija vnk wtf